šorīt krastā atgriežas vakarnakt uz franciju aizpeldējušie jūras šaurumu ūdeņi. drūmi un smagi tie atgriežas ar vējiem un skumji glaužas gar klintīm. tā es tur stāvu uz līdz pusei jūrā ieslīguša klints akmeņa, ar sauju ķerstu putniņus un izmirkstu sāļos ūdeņos, kas atsitušies pret klinti paceļas gaisā kā milzu roka un cenšas mani paņemt sev līdz.
nebīstos, jo horizontā šorīt apmaldīties nav iespējams.