piekāšu sabiedrību, kas liek justies slikti par to, kas esmu. un šoreiz arī mana mīļā dvēselīte nav izņēmums.

savā latvijas pilsētiņas saulainā ziemas rītā šeit tālumā pamodos spēcīgāka kā pāris iepriekšējās dienās, sažņaudzu dūrīti un turējos pretī tiem miegiem, kas centās mani pagrūst atpakaļ zem ķiršu sedziņām. viegla izstaipīšanās, rīta piparmētru cigarete un tīkami atdzisusi zaļā tēja, milzīgas apņēmības nepadoties tiem apsārtušajiem un nedaudz sūrstošajiem vakardienas vaigiem, lai dienu apēstu kā tādu veselu pīrāgu un justos pavisam pilna. patiesībā mani vajadzētu iedzīt stūrī un nelaist no turienes laukā ilgi un dikti, vai pat uzsēdināt uz ziemas garumā izkaltušiem zirņiem par visām tām dienā, kuras esmu izbojājusi kā tādu jubilejas kūku vai bērnudārza bildi ar izmēdītu seju. gribētos taisnoties, ka kuram gan tā negadās, taču šobrīd es labāk salieku visus spēciņus kopā un mācos no kļūdām. saules pilnā istabā veidoju kārtējo to do list un gaidu vēstules no pasniedzēja, kurš iedos vēl vienu devu piespiešanās un apņēmības, caur vēstuli piespiedīs smaidīt melanholiskajām acīm un virknēs vērt teikumus par klasiskās arhitektūras brīnumiem.
dārgie, uz mani skatās frīda un aiz loga dūc bites (pat lietainos brīžos).