vējš noguris jau iesnaudies saldā miegā, kamēr sarāvusies tupu laukā uz mājas lieveņa, klausos putnu noslēpumos un dzirdu mājas otrā pusē nu jau noziedējušo ievu, kas logos čukst saldus sapņus gulošajām dvēselītēm. vaigus viegli glāsta mazo lāsīšu migla un matu šķipsnās vijas tabaciņu dūmi. tieši šajā brīdī manis pašas dvēselīti aijā klusas mūziciņas un zemo debesu rīta burvība, un es neatļaujos atgriezties mājās man turpat aiz muguras un atdoties rītdienai, jo tepat blakus uz lieveņa šķietami sēž skinny bear, kurš pēc simtiem lūgšanu mani te sagaidījis un glauda muguriņu. tik ļoti negribu no viņa šeit tagad šķirties!
tā es te skumīgā laimē murrāju, gaidīdama, kad izdzisīs ielu laternas un aizdzīs pārvalciņos ar varu.