ar cerībām, ka vējš aizpūtīs pavasara mēnešus tālu jūrā un noglabās ziemeļu ledus okeāna dziļumos, zvilnēju maza jūras krasta smiltiņās, kamēr mani brīžiem glaudīja vasaras saule, matu šķipsnās dancoja smilšu graudiņi un uz pleciņiem sildījās vasarraibumi. saldās ķiršu lūpiņas nolaupīja laiskošanās parka zālājos, trīs kaķēnu smaidi un rīts to pašu spānijas ķiršu sarkanos pārvalkos.
tagad ar savu piparmētru cigareti zobos un džima morisona biogrāfiju mīloši iespiestu saujā saprotu, ka neapzināti bieži esmu laimīga.

pilsētā sajutos kā tāds mazs putniņš.
tā vienkārši. nedaudz nobijies no otrā upes krastā snaudošā miglas mākoņa, vasarīgi izsalcis, cilvēku mīlošs un pilns nezin-kur-gūtas-enerģijas, un pēc laiskas čivināšanas pusdienlaikā, gribošs paslēpties jumta korē, lai gaidītu no dienvidiem tuvojošos lietus.
šķiet, ka reibina bordo, lavandu buntīte un piparmētras.

smēķēju cigaretes, laiskojos pārvalciņos un pa kluso klausos popolo.
kā tāds izlutināts kaķītis.