manī kaut kur pavisam dziļi un klusi zied sārts peonijas zieds.
reizēm tas viegli trīc pie dziļām elpām un tikai citiem manāmi spoguļojas zem maniem acu plakstiņiem.
runājot, tas esot patiesi burvīgi, taču nenovērtēts tas varot ātri vien noziedēt.