šajā zemē vārdi zaudējuši savu patieso nozīmi un skan ka tāda pēdējā elpa.

bailes no pasaules un dzīves padzinušas mani zem pagultes tumsā kā tādu kaķīti, taču man nav paveicies ar spējām redzēt tumsā, tādēļ es tur trīcu un gaidu, ka mani sagrābs kāda mīļa roka, ieliks klēpītī un glaudīs, līdz sākšu saldi murrāt. dzīve taču ir viena milzīga problēma, kas uzsēžas virsū ar savu milzīgo dibenu un briesmīgi smacē nost. un tāda bezspēcīga zem tās es tur spirinos, līdz nav spēciņu, un padodos.