rīts klusēdams viegli smaidīja un brīžiem kutināja ar mēmiem vējiem. pēcpusdiena savukārt klēpī iegrūda milzīgus peoniju ziedus, atņēma visus spēciņus un aizdzina mājās gaidīt vakaru, kurš atnāca ar tumsu negaidīti agri un sabiedēja.
esmu zem gultas palīdis kaķītis, kam caur ķermenīti konstanti izskrien baiļu tirpiņas.
zinu, ka no pagultes mani laukā izvilināt varētu ar apsolītu glaudienu un ar vienu tādu īstu varētu arī nomierināt.
lūdzu.