šķiet, ka būtu pavisam pazaudējusies un noslēpusies no saules, ja reizēm rītos skinny bear mani nesabučotu aiz ausu ļipiņām un uz rīta saules apspīdētiem pleciņiem, kamēr kājas vēl miegainas pēc iepriekšējā vakara spontānās pastaigas pār tiltu (ar cigareti un skūpstu upes krastā svešā pagalmā (kā īstiem rebels pienākas!) noslēgumā) izrausītos no naktī sagulētām segām.
pašos dziļumos es slēpju lielas bēdas par šķietamiem sīkumiem un cituprāt nevajadzīgi noslēdzos, bet ziniet - man trūkst spēciņu cīnīties ar to bubuli, ko neapzināti esmu izauklējusi kabatā.
un vispār! - šovakar gribēju tikai buču pirms iemigšanas un nosolīties, ka rītos vairs neliegšu mieru*, taču turpināšu glaudīties un murrāt kā kaķēns.
iespējams, ka mans ego ir galīgi sacūkots, tādēļ jauc draudzības ar reālās pasaules mazajām tautiņām, lai gan pašai to itin nemaz negribās.

galīgi nemāku dzīvot.
tikai neglīti ķēmojos.