kaut kur plaušu kambarīšos sasēduši briesmīgi tumšie mākoņi. miegos aiz aizvērtu acu plakstiņiem tie sarauš biedējošu tumsu un pie tiem pašiem tikai atvērtiem plakstiņiem - neizpratni par katru priekšā esošo skicīti un tehnisku brīnumiņu. es tiešām nezinu, vai pati esmu viņus nejauši kādam izvilkusi no kabatas un pārnesusi mājās vai, sajutuši svarīgas dienas pirms lielas pirmdienas, paši atraduši līdz manīm ceļu, taču skaidrs ir viens - man atkal gribas parauties līdzi lielajiem vējiem un izlikties vārgai.