astes galā man ieķērusies bēdiņa, un es tai nekādi netieku klāt, lai aizgaiņātu. dzīvojos samērā laimīgi, taču tā skriešana pakaļ astes galam ļoti nogurdina.

šonakt gulēšu uz palodzes, jo man vajadzīgs tas mazais vējiņš, kas naktīs pa kluso ielavās istabā, spēlējot melodijas vēja zvanos, un reizēm dusmīgs purina violetās zīdpapīra sienu sedziņas. vispirms tas atdursies pret manu pleciņu, tad izskries cauri visam kažociņam un viltīgs nožāvēs deguna galu, kuru tik cītīgi cenšos uzturēt mitru. novērsīs domas, un es saldi iemigšu, lai sapņotu par runcīti ložņājam pa narcišu un tulpju dobēm.
tagad es saritinos kamolītī un aizveru acis.
gaidu tuvojamies vēju.

sirsniņu ļoti žņaudz!
nezinu, kur likties.
nav jau arī kam pateikt.

mani nolaupījis pagājušais mēnesis. zinu, ka vajadzētu doties laukā un meklēt, bet tur tik vējains un tumšs. labāk ietīšos sedziņās un raizēšos līdz gaismai.