mans skinny bear sedziņās lasa grāmatu, kamēr pati pavadu slinku svētdienas vakaru ar zāļu tējiņām.
šodien glaudīju ņaudošus kaķīšus un pie maniem smagiem klepiem mani pašu glaudīja kā tādu kaķīti. tas nebija mans čīkstošais klepus, kurš nu jau iekāpis trešajā līmenī un sev līdzi rauj sāpošu sirdi, kas neļāva aizdoties līdz camperdown parkam apskatīt slaveno lāci, kuru puika sadūra ar mazu duncīti un pēcāk norāva tam roku. negribu pieņemt šo kā tādu pašsaprotamu faktu, tādēļ klausos kafiju un tēju balstiņās lai dzirdētu patiesības. un ne tikai par lāčiem. lāci apskatīsim citu reizi, jo vaigus jaukāk sildīt sniegpulkstenīšu, krokusu un narcišu pagalmos ar badmintona spēlēm līdz pirmajiem pavasara lietiem, pie piena tēju garaiņiem un seafield dzīvokļos.

vakar murrājām līdz pieciem no rīta.
pamodāmies šorīt pus deviņos un murrājām, līdz nejauši bija stundu par ilgu.