krietnu laiciņu berzēju plaukstiņas vienu pret otru
un tad pret koraļļu sienu.
ar domu,
ka vajag paslēpties.

tā es nogalēju vēl vienu dvēseli.

vēderiņā nedaudz iekutinās, kad atceros mēnesi par ātru ieradušos zelta stundu. tad tik dikti kārojās iegrauzties māju stūros, ka sanāca iekosties puikā. brīžiem šķiet, ka neīstajā.