| 3:44p |
Trešajā Annas no Zaļajiem Jumtiem grāmatā (Anna no Salas) bija tāds tēls misis Skinere. Viņa parādījās tikai vienā nodaļā. Misis Skinere tur vadīja pasta ratus, kas ir diezgan vienmuļa nodarbe, un viņa pati par to sacīja šādi: "O’ course it’s rather tejus. Part of the time I sits and thinks and the rest I jest sits." Un tad es vienmēr domāju, mīļo pasaulīt, misis Skinere, nu kā tā var? Kā var nedomāt? Like, sēdēt un nepavisam ne par ko nedomāt? Un es spriedu, ka viņa nav visai gudra, lūk.
Misis Skineri ir domāts attēlot kā saprātīgu, piezemētu un arī, nu, diezgan prastu sievišķi, bet tas tā ir tikai virspusēji. Tai īsajā posmā, ko Anna pavada kopā ar viņu, top skaidrs, ka misis Skinere ir diezgan gudra gan. Viņa, redz, izvēlējās dzīvot kopā ar mīlamu, bet nabadzīgu vīrišķi, tā vietā lai apprecētos ar bagāto.
Taču to, cik vieda misis Skinere ir, es saprotu tikai tagad - viņa prata sasniegt nedomāšanas, prāta atbrīvošanas stāvokli. Es, piemēram, neprotu. Man galvā vienmēr šaudās domas stopiem vien. Un tad, kad tās domas, piemēram, neļauj gulēt vai vairo stresu (es te retoriski runāju, pašlaik man bezmiega problēmu vairs nudien nav), tad 'jest sits' īstenībā ir visai iekārojams agregātstāvoklis. |