| 9:33p |
Tis a fortnight
Vakar Kukainītim apritēja divas nedēļas. Man laikam ir pāgājis pirmais uztraukums par to, vai viņam viss ir labi (ir), kā arī tieši vakar pārgāja arī otrais uztraukums par to, kā mēs te tagad būsim. Esmu apradusi ar to, kā mēs esam, un man tas sāk tiešām patikt. Ja pilnībā pieskaņojas bērniņa dzīves ritmam, tad ir ļoti, ļoti ok un pat labi.
Es esmu ieguvusi kaut kādus reālus superpowerus. Mums, tātad, ir jauna māja, kas pašlaik diezgan pamatīgi joprojām sastāv no maisiem un kastēm. It kā jau viss ikdienai nepieciešamais mums ir ārā un lietošanā, bet lietām vēl nav savu vietu, skapīši nav iekārtoti, zeķes uz riņķi tiek lietotas skaitā visai maz (jo pārējās ir, well, maisos), tēju dzeram tikai viena veida (jo pārējās ir, miniet, maisos? Nē. Kastē.). Un lēnām un tiešām bez stresa mēs te visu čabinām. Starp citu, bez stresa tagad - pirms bērniņa atnākšanas tas viss tika darīts, tikai ar tādu fona stresu. Un mans superpowers ir nez no kurienes uzradusies spēja dažu minūšu laikā paveikt lielas lietas - burtiski desmit, piecpadsmit minūšu laikā es plosos kā dervišs, bet ne tā paniski, nē, diezgan pat strukturēti un ļoti produktīvi. Un tā nu pa Kukainīša guļamlaikiem es strauji virzos uz priekšu mājāzībā.
Un viss ok, es esmu gatava, ka tas viss tūlīt mainīsies un neko es vairs nepadarīšu un nepagūšu. Bet zeķes vajadzētu ieviest apritē, ne?
Un es esmu pārsteigta par to, ka es joprojām esmu normāls cilvēks. Es gan nezinu, kādas tieši iedomas man bija par to, kā cilvēks (respektīvi, sieviete) mainās līdz ar bērna atnākšanu, bet iedomas man bija un lielākoties nekas no tā vēl nav piepildījies. Kā jau es teicu, es joprojām esmu normāls cilvēks, mani interesē tās pašas lietas, kas iepriekš, es protu racionāli domāt (nūū, vismaz tikpat racionāli, cik iepriekš) un neesmu kļuvusi par Kaut Ko Pavisam Citu. |