| 2:27p |
Negaidītā atkalredzēšanās
Pirms labiem piecdesmit gadiem vai pat vairāk kāds jauns kalnracis Falunā, Zviedrijā, noskūpstīja savu skaisto līgaviņu un teica viņai: "Kad pienāks svētās Lūcijas diena, mūsu mīlestību svētīs priestera roka. Tad mēs kļūsim par vīru un sievu un uzbūvēsim sev ligzdiņu." "Tur mitīs vien miers un mīla," teica skaistā līgava, piemīlīgi smaidot, "jo tu man esi viss un bez tevis es labāk būtu zārkā, nevis jebkur citur pasaulē."
Kad viņus īsi pirms svētās Lūcijas otro reizi uzsauca baznīcā un priesteris teica: "Ja kādam ir iebildumi pret to, ka šie cilvēki dosies laulībā", pieteicās nāve. Jo nākamajā rītā, kad jauneklis devās uz darbu savā melnajā kalnrača uzvalkā (un kalnračiem miršanas ģērbs vienmēr mugurā), viņš gan pieklauvēja pie līgavas loga un novēlēja tai laburītu, bet labu vakaru gan vairs ne. Viņš vairs neatgriezās no kalnraktuvēm un velti viņa tai pašā rītā bija pašuvusi viņam melnu kaklautu ar sarkanu malu, ko vilkt kāzu dienā, jo, kad viņš neatgriezās, viņa to nolika prom un apraudāja viņu, un nekad neaizmirsa. Pa to laiku Lisabonas pilsētu Portugālē iznīcināja zemestrīce un noritēja Septiņgadu karš, un nomira ķeizars Francis I, un tika aizliegts jezuītu ordenis un sadalīta Polija, un nomira ķeizariene Marija Terēzija, un Štrūenzē tika izpildīts nāvessods, Amerika kļuva brīva, un apvienotie Spānijas un Francijas spēki nespēja iekarot Gibraltāru. Turki ielenca ģenerāli Šteinu Veterānu alā Ungārijā un nomira arī ķeizars Jozefs. Zviedrijas karalis Gustavs iekaroja krievu Somiju un sākās franču revolūcija un ilgais karš, un arī ķeizars Leopolds II devās aizsaulē. Napoleons iekaroja Prūsiju un angļi bombardēja Kopenhāgenu, un zemnieki sēja un pļāva. Dzirnavnieks mala un kalēji kala, un kalnrači metāla meklējumos rakās aizvien dziļāk savā pazemes darbnīcā. Kad viņi 1809. gadā Falunā īsi pirms vai pēc Jāņiem gribēja izrakt eju starp divām šahtām krietnu trīssimt olekšu dziļā pazemē, viņi no akmens putekļiem un vitriolūdens izraka kāda jaunekļa līķi, kas bija pilnībā piesūcies ar dzelzs vitriolu, bet citādi palicis tik ļoti nemainīgs, ka varēja pilnībā atpazīt viņa sejas vaibstus un noteikt vecumu tā, it kā viņš tikai pirms stundas būtu devies uz darbu vai arī strādājot būtu vien aizsnaudies. Kad viņu izvilka dienasgaismā, viņa tēvs un māte, draugi un paziņas jau sen bija miruši un neviens neatpazina dusošo jaunekli un nezināja nekā par viņa nelaimi, līdz atnāca līgava jaunajam kalnracim, kas kādu dienu bija devies uz savu maiņu un nekad vairs nebija atgriezies. Sirma un salīkusi viņa ar spieķīti ienāca laukumā un atpazina savu līgavaini un, drīzāk priecīgi satrūkstoties, nevis ar sāpēm, viņa noslīga ceļos pie mīļotā līķa un pēc kāda laika, atguvusies no spēcīgā dvēseles saviļņojuma, beidzot teica: "Tas ir mans līgavainis, ko es apraudāju piecdesmit gadu un ko Dievs man pirms nāves vēlēja vēlreiz ieraudzīt. Astoņas dienas pirms kāzām viņš devās iekšā raktuvēs un nekad vairs neatgriezās." Nu apkārtējos pārņēma līdzjūtība un asaras, jo viņi redzēja kādreizējo līgavu, tagad tik vecu un bezspēcīgu, un līgavaini tā jaunības skaistumā, un to, kā viņai krūtīs pēc piecdesmit gadiem atkal pamodās jaunības mīlestība, bet viņš gan vairs neatvēra muti, lai pasmaidītu, vai acis, lai atpazītu, un to, kā viņa lika kalnračiem viņu beidzot ienest viņas mazajā istabiņā, jo tikai viņai vienīgai viņš piederēja līdz brīdim, kad baznīcas kapsētā tiks sagatavots kaps. Nākamajā dienā, kad kaps bija izrakts un kalnrači nāca viņam pakaļ, viņa atvēra mazu lādīti un apsēja viņam melnu zīda kaklautu ar sarkanām strīpām, un devās viņu pavadīt, ģērbusies savās labākajās svētdienas drānās tā, it kā būtu viņu kāzu diena, nevis viņa bēru diena. Jo tad, kad viņu kapsētā guldīja kapā, viņa teica: "Dusi saldi vēl kādu dienu vai desmit aukstajā laulības gultā un negarlaikojies. Man vēl šis tas jāpadara un tad es nākšu un drīz atkal būs diena. Ko zeme reiz atdevusi atpakaļ, nepaturēs tā vēl otru reizi," un, vēl reizi atskatoties, viņa devās prom.
J.P. Hēbels, 1811
Šo man bija jālasa augstskolā un, kaut arī man nekad nav patikusi literārā analīze (lai cik ļoti es mīlētu grāmatas un lasīšanu), šitente bija tie grandiozie, garie teikumi par pasaules notikumiem, kas labāk nekā jebkas cits gan jēgā, gan grafiski spēja pavēstīt par to, kā paiet laiks (Lāčplēša rokoperas balsī). |