Kā mēs svētību dabūjām Dziļi Maurīcijas iekšzemē atrodas sens vulkāna krāteris. Mūsdienās gan tas ir ezers un ir kļuvis par lielu hinduistu svētvietu. Kaut kad pirms gadiem simts viens hindu priesteris nosapņoja, ka ūdens tai krāterī ir ieplūdis pa taisno no Gangas [tās, kas Indijā], un hops, Grand Bassin jeb Lielais
Baseins Ezers kļuva par svētāko vietu Maurīcijā. Pēc tam viņi pa īstam atveda ūdeni no visusvētās Gangas (uz kalnu 550 metru augstumā virs jūras līmeņa!) un ielēja tur iekšā. Kādu drusciņu.
Pie ieejas stāv milzīga Šivas statuja, tāda nopietna un iespaidīga, savi trīsdesmit metri augstumā. Un blakus viņam tapusi tikpat liela dievietes Durga Maa Bhavani statuja un tā nu viņi tur stāv kā tādi Nūmenoras karaļi pie Gondoras ziemeļu robežas, tikai Bhavani vēl nav nokrāsota, work in process. Un tad tur ir ezers ar daudziem un dažādiem dieviņiem veltītām statujām, lielāki un mazāki tempļi un daudz cilvēku - gan tūristu, gan, ē, reliģisku interešu motivēti apmeklētāji.
Mēs tur mazliet pastaigājām, paskatījāmies apkārt un ieklīdām vienā skaistā templī, kur dalīja svētību. Kāds garlaikots jauneklis kleitā [ok, ok, hindiustu klozītēs] ar vēlīgu sejas izteiksmi jautāja mums "English or French?" un, kad mēs izvēlējām English, tad viņš mums nopenterēja visu ko labu un jauku un uzmālēja uz pieres svešādas zīmes. [Zīmes gan mums vēlāk mašīnā sāka birt nost, bet ko tik reliģija nedara ar cilvēku.] Tas priesteris gan nebija nekāds sirms, vieds onkulītis un pār mums nenāca apskaidrība un liels miers, viņš bija drīzāk tāds kā praktikants, jaunulis šajās lietās, bet svētība paliek svētība, paldies, un mēs tāpat jutāmies diezgan priecīgi, varbūt tāpēc tā svētība ne čiku, ne grabu.
"The lake and temple are also a major draw for tourists, with many coming to pray, meditate, play with the local monkeys, or simply to walk by the lake and enjoy the views." Meidžer drō, ok, lai būtu, mediteit, arī ok, bet plei viz ze mankīz, mans dibens. Pērtiķu tur ir daudz - hinduisti saviem dieviem mēdz ziedot puķes, ko iepidžina tādos lēzenos trauciņos, kas regulāros intervālos atrodami ezermalā, un augļus - lielos daudzumos. Tie mankiji, kas, protams, ļoti laipnīgi un entuziastiski apēd dievu ziedokļus, tur ir plēsīgāki par hiēnām no Karaļa Lauvas - viņi tur plosās, joņo apkārt, metas viens otram virsū, dižojas ar svaigām brūcēm un skrāpējumiem, kopojas uz dieviņu statujām, un, kad viens drovotais tūrists mēģināja spēlēties ar mankiju, tad dabūja it knaši lēkt prom, kad izvēlētais pērtiķis tikpat draudzīgi mēģināja nokost viņam roku.
( Re kur mankijs )