| 10:46a |
Man sestdien izgāja diezgan greizi, bet beidzās taisni.
Izdomāju es, tātad, sestdienas rītā pirms braukšanas uz laukiem aiziet uz vienu tādu veikalu Jelgavā, kur atrodas mani interesējošas kleitas. Dārgais mani turp aizveda, atstāja, bet pats aizbrauca uz Statoilu. Es lēnām pa vecām koka kāpnēm uzkāpu vecas Jelgavas koka mājas otrajā stāvā, kur minētais veikals atrodas. Pirmajā stāvā darbdienās strādā juristi, notāri vai citādi līdzīgie. Tā nu es tur augšā ieraudzīju slēgtas durvis, aiz tām kārotās kleitas, bet uz durvīm zīmīti - Lūc zvant ja uz klopt nelaiž iekš "Piezvanot uz numurs tāds un šitāds, salonu atvērs piecu minūšu laikā". Laiks man bija, tā nu es zvanīju uz numuru, bet tur neviens neatbildēja. Es tur mierīgi sēdēju uz soliņa pie tām durtiņām un prātuļoju, vai zvanīt vēl vai piķis rāvis tās kleites. Nu un kamēr es tur augšā rāmi žūžinājos un sēdēju domādama, lejasstāvā lielā ātrumā notika vairākas lietas - kāds ienāca pa sētas durvīm, cirta tur kaut kādas durvis, tad atskanēja atslēgu šķindoņa un ne ar ko nesajaucama durvju slēgšanas skaņa. Tad - klusums. Liels, baigs, aizdomīgs klusums. Es notipināju lejā un secināju, ka ārdurvis ir ciet. Jānudien, es biju palikusi ieslēgta tai brakšķošajā namā ar putekļaini notariālu gaiteni lejasstāvā un aizslēgtu saules zaķīšu kleitu valstību augšstāvā.
Nu es kļuvu patiesi nikna. Zvanīju un zvanīju uz to nelaimīgo numuru, kur neviens vēl aizvien necēla ne ausi. Izdomājos visādus sižetus par to, kā kleitu salona īpašniece jau sen sauļojas Dubultos un noteikti nedomā par savu veikalu, kā mani no turienes ārā mēģina izdabūt ugunsdzēsēju vienība, kas lauž vaļā durves, un kam blakus stāv aizdomīgi policisti, kas netic manas kataklizmas nevainīgajiem cēloņiem, kā es tūlītās zvanīšu mīļotajam un teikšu, lai domā, kā mani pestīt ārā no šejienes. Visu to laiku es, protams, zvanīju un zvanīju uz to numuru, paralēli ducinot augšā un lejā pa tām kāpnēm kā satrakots zilonis. Tad es piesēdu uz rāmā soliņa saulītē, uzmeklēju internetā salona nosaukumu, atradu tur vēl vienu telefona numuru, piezvanīju uz to un, alohomora, man uzreiz atbildēja. Savā niknumā es diezgan dzēlīgi un paceltos toņos aprakstīju notikušo un saimniece, kas dzīvo turpat aiz salona, uzreiz atjoza man atvērt durvis. Tā bija diezgan jauka, jauna krievu meitene, viņa ļoti atvainojās un man gandrīz pārgāja visas dusmas. Es uzmērīju kādas četras kleitas un pat paņēmu no viņas vizītkarti.
Tā tas arī beidzās, jo pēc kāda brīža es izgāju uz ielas, kur mani jau gaidīja mašīna, un mēs aizbraucām uz laukiem ēst avenes. Un nevienam es par to nepastāstīju, nevienam, izņemot jūs, protams. |