| 11:15a |
Es te pajodelēšu un pajandalēšu
Jocīgi tie divkosīgie cilvēki tomēr. Es, tas ir.
Nupatiņās mani vecāki atbrauca no ceļojuma pa Austrijas Alpiem. Viņiem tas bija pirmais tāds reālais ceļojums atpūsties. Un viņi bija sajūsmā, milzīgā sajūsmā - par pārbraucienu autobusā (!!), par viesnīcām Polijā (!!), par zaļumballi kādā maziņā tiroliešu ciematā, par katru puķu kompozīciju un skulptūru Zalcburgā, vispār par visu. Kas, protams, ir labi, bet kas tikpat protams ir rezultējies ļoti daudzos simtos bilžu un video. Nepietiek ar to, ka man tas bija jāskatās (..un šajā video, dzirdi, cik skaļš tas ūdenskritums? mamma bija nobijusies kā trusītis, redzi, kāda seja? un paklausies, kā gide runā! nu, ļoti jauka meitene, viņai pat bija uzvilkts tautastērps. un tās ir laimīgās Alpu gotiņas!), to visu tak ir jāliek arī sociālajos tīklos.
Tā nu viņi kritiski izvērtēja visas bildes, tad, apbruņojušies ar kladi, akrībiski sarakstīja tur visu to bilžu numurus, kurus paredzēts izlikt plašākai apskatei - tie bija sadalīti pa dienām un pa tūrisma objektiem. Vēl tie bija sadalīti pa sadaļām Mammas fotoaparāts, Tēta fotoaparāts un Video. Tad viņi abi piesēdās pie draugiem.lv un, vienam saucot numurus, bet otram browsējot pēc bildēm, veidoja albumu, kuru pēcāk sakārtoja secīgi, visur salika komentārus un visā visumā uzvedās pilnīgi tā, kā varētu būt rakstīts rokasgrāmatā "Kā publicēt bildes "Es un māja", "Saulespuķu lauks, miglains, jo bildēts pa braucoša autobusa logu", "Mēs un āža skulptūra kalnu fonā"".
Kur tā divkosība? Tur, ka parasti es domātu, ai, cik tad var publicēt visus tos milzīgos ceļojumu albumiņus, mērkaķi tādi, tak neviens jūs neskatās. Bet šajā gadījumā es domāju, vai, cik forši, jo itin jebkas, kas saistās ar brīžiem, kad mani nedejojošie vecāki ir līksmi lekuši kaut kādus austriešu dančus 978 metru augstumā virs jūras līmeņa, ir so cool.
The downside of it all - man tagad ir jāiet un jāspiež tām bildēm Man patīk un jāraksta komentāri, bet es tak nevaru visur likt dumus smaidiņus. Tiku līdz 13 bildei no 211. Ek. |
| 2:18p |
nomods nav nekāds vārds
Kad Emīls izauga lielāks, viņš kopā ar saviem draugiem vienās vasaras brīvdienās devās pie jūras, kur Profesors bija mantojis māju. Tur viņiem gāja it lustīgi, kā jau tas aprakstīts grāmatā "Emīls un trīs dvīņi". Kā gadījās, kā ne, bet es šo daiļdarbu izlasīju krietni pirms "Emīla un detektīvu" lasīšanas un man tādēļ vienmēr ir šķitis, ka Dvīņi ir daudz lieliskāka grāmata nekā Detektīvi. Ar vienu izņēmumu gan - kad Emīls no savas Neištates vilcienā dodas uz Baltijas jūras piekrasti, viņš dara visādas lietas, lai kavētu laiku - lasa ģeogrāfijas grāmatu, skatās uz ainavām un apēd līdzpaņemtās sviestmaizes. Tad viņš papīru, kurā maizītes bija ietītas, vēsu prātu un apzināti izmet pa logu - jā, jā, tieši tā tur stāv rakstīts, piķa melns uz dzeltenīgi balta. Sviestmaižpapīrs draiski lidinās pa gaisu, līdz nolaižas vilciena pavadoņa mājeles dārziņā uz ķirbjiem. Kur tas der, sakiet, kur tas der? |