| 9:45a |
Train, stalking, practice
Katru dienu vienā un tajā pašā laikā braukt ar vilcienu nozīmē to, ka sanāk ievērot cilvēkus, kas dara to pašu. Es pēc sejām zinu dažus tos, kas brauc manā vagonā no rīta, un zinu arī tos, kas brauc vakarā. Vislabāk, protams, sanāk pamanīt tos, kas gan turp, gan atpakaļ brauc tais pašos laikos kā es. [Mēs gan plus mīnus cītīgi izliekamies, ka viens otru nepazīstam nekādā veidā.]
Pie šiem te braucējiem pieder kāds aptuveni 45 gadus vecs vīrietis. Normāls vīrietis. Parasti lasa grāmatu. Ierodas vakara vilcienā minūtes 15 pirms atiešanas laika. Un es visu laiku esmu bijusi droša, ka viņš ir ārzemnieks. Respektīvi, ka viņš nav vietējais, kaut tagad obviously dzīvo te. Nezinu, kas ir tie nodevīgie elementi - apģērbs? veids, kā viņš nēsā mugursomu? brilles? sejas vaibsti? Nekad neesmu dzirdējusi viņu ne ar vienu runājam, tāpēc nezināju arī to, kur guļ viņa lingvistiskā lojalitāte. Tiešām nezinu, kāpēc, bet biju pat ļoti droša, ka viņš ir No Citurienes.
Tad nu vakar sagadījos pie biļešu kases tieši viņam priekšā. Nobēru savu: "Rītdienai cukurfabrikarīga turpatpakaļ", gāju jau prom un izdzirdēju, kā viņš, lēni, lauzīti un uzsvērti izrunājot vārdus, lūdz kasierei biļeti: "Rit. Es un velosipeds. Riga."
PS. Es reizēm izklaidējos un, pērkot biļeti, saku: "Цукурфабрика." Ar uzsvaru uz trešās zilbes. |