| 11:27a |
Kā bij, tā bij
Bet kā kompensāciju es jums varu atklāt vienu stāstiņu no Barselonas.
Bija tumša, tumša nakts. Bija gaiša, saulaina diena. Mēs bijām izstaigājuši un apskatījuši visādas lietas Barselonā un gurums nāca virsū, tā nu netālu no kaut kādas ar palagu apklātas Gaudi mājas apsagādājos ar stārbaku kafiju, kur uz tasītes viņi manu vārdu uzrakstīja kā 'Cristina', bet līdzbiedrs bija trakoti izslāpis un gribēja alu.
Rosīgas ielas malā atradām kādu piemīlīgu āra kafejnīcu, mīļotais aizgāja pēc alus (vispār diviem aliem, kafija nekā netraucēs patērēt alu arī man), bet es izmeklējos, pie kura tad galdiņa sēdēsim. Izvēlējos tādu pašā stūrī - aiz muguras gan tieši iela, bet tur kauč kādi zaļi krūmeļi salikti un apkārt nav cilvēku.
Sēdos nost tai krēslā, bet krēsls jutās tāds kā grīļīgs, tāds kaut kāds galīgi ne tāds - jānudien, izrādās, tam viena kāja karājas virs ielas apmales [es tak teicu, ka bijām tieši ielas malā - respektīvi, tieši ietves malā]. Tā nu es tur kādu mirkli tirinājos, vienbrīd jau šķita, ka ekvilibriumu atgūšu, bet tomēr nekā un ar vareni slaidu kustību es tieši atmuguriski ar visu krēslu ielaidos notekā. Kājas pa gaisu, stārbaki visi uz baltās kleites, mašīnas traucas garām, viss nav skaisti, līdz mani ierauga kāds zilos dungriņos tērpies spāņu jaunēkls, kas turpat tieši pie kafejnīcas runā pa telefonu. Tas man traucās palīgā un sniedza visas rokas, tad pielēkšoja vēl viens vīriets uzvalkā, kas ar briesmīgi izbiedētu seju arī deva rokas. Pa abiem izdevās mani atkal uzstatīt kājās. Es viņus nodrošināju, ka viss būs ok, un tencināju par svētīgo darbiņu, tad atkal apsēdos tai nolāpītajā krēslā un pārlaidu acis kafejnīcai, kur uz mani vērās kādas sešas ļoti iztrūcinātas sejas. "Está bien", es, neskatoties uz zilumu uz kājas, brūnajiem pleķiem uz apģērba, saplēstajām zeķbiksēm, nobrāztajām un netīrajām rokām un, ārprāts, cik satraumēto pašapziņu, laipni sacīju. "Está bien?" neticīgi atjautāja kāda kundze pie netāla galdiņa.
Pēc kāda brīža atnāca alus un es trīcošām rokām izlaku krietnu pusi, tad sacīju, ka man te, ē, misēklis notikās. "Jā," skanēja atbilde. "Es jau redzēju, ka viens tevi te veda pie rokas. Kas tas tāds bija?" |