Bītlu Obladī dziesmiņa man vienādiņ ir šķitusi ļoti bēdīga. No sākuma Dezmonds ir viss tāds foršs, saka Mollijai komplimentus, domā par viņu dažādas romantiskas domas, kamēr stāv tirgū pie sava šitā, nu, stendiņa, nopērk Mollijai gredzenu un tā. Mollija arī ir jauka, dzied un smaida, un priecīga. Un tad paiet gadi, Mollijai sadzimst bērniņi, bet tāpat Dezmonds tur rūpi par viņiem, un Mollija smaida un dzied. Un tad atkal paiet gadi, bet nu Mollija ir tā, kas stāv tirgū pie stendiņa, bet Dezmonds mājās atpūšas.
Vispār, kad šitā paskatās, nekas tur nav bēdīgi, vai ne.