Es mazliet tā kā padevos. Parasti es slimošanu atceļu uz februāri, bet kaut kā gadījās. Cik nu tā ir slimošana - es parasti pusotru dienu nomokos darbā un izbesīju [un aplipinu] visus, šķaudot ar ātrumu septiņas reizes desmit minūtēs, tad kaut kad izdomāju, danunafig, aizklīstu mājās, pusotru dienu pašķaudu mājās un tad visa tāda ar nolobījušos degunu un Marlēnas Dītrihas balsi atkal dodos druviņā. Šoreiz man par visām varītēm ir jābūt uz vietas ceturtdien un piektdien, tāpēc es ieplānoju slimošanu nedēļas sākumpusē.
Bet nav forši, galīgi nav forši, galva sāp tā neganti, pat nav nekāda prieka skatīties Hitlerus pa Viasat History. Es daru visu, kā vajag - ar tējām un plediem, un termokrūzēm, un divējām zeķēm. Bet nav tā mazītiņā slimošanas prieka - nu, ka vismaz pagulēt mājās un paskatīt TV var.
Es patiesībā gribēju pastāstīt, ka nedēļas nogalē mēs bijām uz Lietuvas IKEA. Es saprotu, ka neviens mani nesaprot, bet man IKEA bija tāds sapnītis kopš bērnības, kad tēvs braukāja ar lielām mašīnām un uz tikko no Padomijas skaujām atbrīvojušos LV atveda maisu maisus ar IKEA precēm, kā arī jaunākos IKEA katalogus. Ai, kā es viņus šķirstīju un skatījos, stundām vien - tur bija pilnīgi neiedomājamas bērnu istabas ar daudz, daudz krāsainām mantām, ar glītām, košām dzīves telpām, man nepazīstamiem sadzīves priekšmetiem un visu ko tādu.
Nu, jā, tātad tieši tai nedēļas nogalē, kad uzsnieg cikturtie centimetri ar sniegu, mēs devāmies ceļā. Jāatzīst, ka tas lietuvju bānis ir lieliska manta, skauž tā godīgi, ka viņiem tāds ir, bet mums nav. Es zvērīgi uzstāju, ka braukšu es, un braucu arī, visus tos simtus kilometru, bet viss bija labi, tik tad, kad jau bijām atpakaļ LV un ceļi kā uz burvju mājienu bija pārvērtušies par murgu [bet atkal godīgi jāatzīst, ka tas nebija tāpēc, ka pie mums viss slikti, bet gan tāpēc, ka te, izrādās, sakritis vesels vezums sniega, dienvidos tā nebija] un pabraucām garām grāvī mierīgi ieslīdējušam BMW, sāka šķist, ka, hmm, laikam nebija īsti paši braucamākie apstākļi.
IKEA bija super un lieliski un es sadabūju visādas mantiņas, kas man patika, piemēram,
šo brīnišķo ierīcību. Un viesnīca Viļņā arī bija jauka, un viņu veikalos var nopirkt daudz un dažādas latviešu preces ar lietuviešu etiķetēm.
Un tagad man vairs nav spēka.