The road to hell is paved with adverbs Vakar braucu mājās vilcienā un kaut kur pie Atgāzenes izdomāju, ka vilcieni nu gan kļuvuši garlaicīgi - ne blusas vairs piebiedrojas, ne onkulīši štīmītē dzied līksmas ziņģes, neviens negāž alu uz kājām, bōring. Vagonā bija pārstāvēti plus mīnus visi regulārie vilcienbraucēju tipi - gulētāji, domīgie blenzēji, lasītāji [yours truly], planšetnieki un viedie mobilie [starp viņiem var būt arī kāds lasītājs!], krustvārdu mīklu minētāji, kā arī daži bērni. Paga, paga, padomāju es un atsaucu savu iepriekšpieminēto domu par garlaicību vilcienā - izrādījās, ka tieši man blakus sēž gadus divdesmit veca jaunkundze, kas aktīvi kaut ko skribelē biezā kladē. Nav jau tā, ka vilcienos neviens nekad neko neraksta, tā nav - laikposmos septembris-jūnijs ir daudz skolnieku un studentu, kas pilda mājasdarbus vai dara maģisko 'iekrāsosim ar mārkeri visu šito tekstu un skaitīsimies iemācījušies'.
Meitene kaut ko angliski rakstīja rūtiņu klasē, kur jau bija aizpildītas daudzas lapas - bez atstarpēm starp rindām, katrā rūtiņā. Un rakstīja viņa ātri, pa brīdim vien paveroties kur apkārt, tad aši atgriežoties pie teksta. Es savukārt ļoti neuzkrītoši ik pa brīdim ieskatījos kladē, lai tīri teksta lingvistisku interešu dēļ noskaidrotu, kas ir tas, ko viņa raksta. Pēc dažiem mirkšķiem es sapratu, ka tā ir daiļliteratūra!! Tur bija tā: "It began thus:" un vēl tur bija tā "Aunt Margerie, are you sure you want to do this?" un vēl dažādi interesanti notikumi pavērsieni. Galvenā sižeta līnija bija divu pusaugu meiteņu draudzība.
Kāda garlaicība vilcienā? Ja nu man turpat blakus top
Piecdesmit Harija Potera nokrāsas? Es sajutos gluži pacilāta un tikai ar lielām grūtībām atgriezos pie
The First Law, kur inkvizitors mēģināja izvēlēties daiku, ar ko raut ārā spīdzināmajam zobus.
Īss bija mans prieks - ārā kāpjot, pamanīju, ka vagonā sēž vēl kādi trīs grafomāni, un sapratu, ka Jelgava noteikti hostē kādu jauno autoru saietu.