| 11:13a |
03:45 Scorpse apgulsies zālē, skaitīs zvaigznes. Tiks līdz 20, nojuks.
Šorīt bija Jonah day. Sīkumi, tīrie sīkumi, bet, kā zināms, tūkstoš odu arī ir tikai tūkstoš sīkumu, tak, ja tāds lēvenis metas virsū uzreiz, sīkumi kļūst par lielumiem. Nē, mani neapdraud Hičkoka scenāriji, tikai vilcieni un nepiemēroti apavi.
Nez kāpēc izdomāju, ka šodien jāģērbj glītas drānas. Man ir par maz zelta un mana nama krāsa nav purpurs, tāpēc es nedrīkstu pavisam pārtapt par pundurrūķi - uzvilku trakoti skaistas kurpes. Kā zināms, manā universā skaistas kurpes = augstas kurpes. Rāmi aizsoļoju līdz stacijai, kur laiku līdz vilciena pienākšanai kavēju iepriekšpiesauktā pundura sabiedrībā [starp citu, viņš by far ir mans mīļākais tēls iekš Ledus un uguns dziesmas]. Ahā, vilciens kavējas. Sīkums, ne. Kad iekāpu vilcienā, es nedabūju vietu pie loga un tas ir katastrofikāli, jo tad nevar atbalstīt galvu pret logu un tātad nevar gulēt. Īgņojos, īgņojos, tad beidzu īgņoties un mēģināju gulēt tāpat, jo tas IR sīkums. Bet nu jā, vilciens, kas desmit minūtes bija nokavējis pie mums, Olainē apstājās un presumably vadītājs pa skaļruni kaut ko pateica. Es saku 'kaut ko', jo neviens nesaprata, ko tieši viņš teica - izklausījās pēc vilciens-bu-bu-bu-ba-bu-ba, klakš. Tik daudz bija skaidrs, ka vilciens tālāk neies, vismaz ne uzreiz. Pasažieri biedriski sodījās par vadītāja daiļrunāšanas kvalitātēm un pa vagonu sāka klīst mīklainas baumas par pusstundu. Pusstundu! Vilcienu kavēšanās pasaulē pusstunda ir, like, mūžība un vēl mazliet. Tad sākās līksmība mobilo telefonu operatoriem - tika zvanīts un sūtīts, lamāts un informēts, atceltas konsultācijas, dakteri tika lūgti pagaidīt, bet kolēģi - atslēgt kabinetus, tomēr visumā gaisotne bija rezignēti rāma un saulaina. Es tikpat rezignēti nospriedu, ka, nu, ja neiet, tad neiet - ja es būtu tikusi sēdēt pie tā sasodītā loga, tad visu šo laiku varētu gulēt! Nekas, pēc divdesmit minūtēm atskanēja brīdinoša rūkoņa un atsvešināta sievietes balss skaļrunī paziņoja: "Uzmanību! Durvis aizveras." Durvis patiešām aizvērās un aptuveni pēc 20 minūtēm mēs iebraucām Rīgas stacijā, kur uz jaunajiem un ārkārtīgi stulbajiem tablo rēgojās paziņojumi, ka vilciens kavējoties.
Cien. PV lapā rakstīts, ka kravas vilciena bojājuma dēļ satiksme kavēšoties. Viens teikums. A es te sāgu sarakstīju.
Nu ja. Tikusi tramvajā, es atviegloti uzelpoju un izvilku savu grāmatiņu. Pie operas krustojuma tramvajam kaut kas notika un tas apstājās un NEGĀJA TĀLĀK. Puse pasažieru steigšus pameta transportlīdzekli, bet es - es kavējos pirmītējā rezignācijā. Jo viss šis ir sīkumi.
Par tām kurpēm - ļoti nepareizie apavi kavējam-kavējam-jāskrien-āā rītam.
2 dienas līdz atvaļinājumam. |