| 9:31a |
Šorīt pilnīgi tāpat kā parasti gāju uz darbu un netālu no trama pieturas sanāca iekulties tādā ļaužu drūzmā. Visi tur skrien, pagrūstās, bet viss pilnīgi, pilnīgi normāli. Redzu, ka man pretī nāk onka, tāds uz gadiem sešdesmit, un redzu, ka no sadursmes īpaši izvairīties neizdosies. Bet nu kāda tur sadursme - kaut kāda pašvīkāšanās ar mēteļiem tur vien sanāktu, galīgi nekas īpaši fizisks, brutāls vai, manuprāt, šausmīgi nepieklājīgs. Nu, un kad es tajās dažās sekundēs jau esmu pavisam tuvu, visa tāda sagriezusies, lai pēc iespējas mazinātu da jebkādu kontaktu, kas tur tāpat jau tāds minimāls, viņš izriež man pretī plecu, mazliet pat pastumjas atpakaļ un apzināti ar spēku ietriecas manā trauslajā pleciņā. Es mazuliet atstreipuļoju atpakaļ un, kamēr vēl biju tādā vieglā wtf modā, viņš jau kaut kur pazuda.
Es, protams, netaisos kaukt uz mēnesi, ka te visi riebīgi, ļauni un nezolīdi, nebūt nē, es tiešām tik tā mazliet nesaprotu - a ko tā? Var jau būt, ka viņam, nez, lodes šķemba plecā sāk tik skaudri sāpēt tad, tāpēc labākā aizsardzība ir uzbrukums, var jau būt, ka viņam vienkārši šorīt visi riebās, staigā te visādi un grūstās, un vietas nepietiek, ko, a?, bet man nezuda sajūta, ka viņš regulāri varētu šitā izklaidēties un ar nešpetnu prieku grūstīt cilvēkus drūzmās. Viņš varētu doties uz trolejbusu galapunktiem ap sešiem vakarā un sperties pret cilvēku plūsmu, nē, bet vismaz tur, nez, uz Trakajām dienām iet. |