Let there be light Mani vienmēr ir fascinējusi visvisādu praktisku ikdienas priekšmetu un procedūru izgudrošanas ne nu vēsture, bet laikam jau pats fakts vienkārši. Man diemžēl ne pārāk labi padodas tāda praktiskā loģika, gan jau tāpēc arī fascinējos. Nu, piemēram, pasta markas - jau pati ideja, ka, daw, uzlipinām te kaut ko lētu un pieejamu, liekam par to maksāt un tādējādi pasta serviss turpina attīstīties, tātad pati ideja jau ir smalki izdomāta, ne, bet, lūk, pastmarku perforācija - tas ir īsti brīnīgs piesitiens. Pirms perforētajām pastmarkām tās bija jāgriež ar nazi vai šķērēm vai jāplēš. Un tas mani fascinējošais moments ir tieši un precīzi tas brīdis, kurā kāds cilvēks tā pēkšņi saka, paga, paga, šitais derētu, varen laba doma, pamēģināsim. Zinu, protams, par progresa dzinējspēkiem, par slinkumu, par tehnoloģiju attīstību. Tieši tāpēc mani vairāk piesaista tieši mazie ikdienas izgudrojumiņi, nevis, piemēram, elektrība vai lidmašīnas, jo lidmašīnu izgudrošana ir loģiska, sagaidāma, as "the dream of flight [...] had preoccupied man since he first looked at the skies and aspired to fly", bet pastmarku perforācija vai bērnu cimdiņi, kas saistīti kopā ar auklu, vai putnubiedēklis, atslēgas, saspraudes - ja es būtu par izgudrotāju, tad visdrīzāk jau putnus biedētu es pati, bet bērnu cimdiņus iegādātos katru otro nedēļu. Un cik ilgi es domāju, ka otrādie burti uz ambulancēm ir kaut kāds drukas misēklis?!
Trakoti jauki pasta un novitāšu tēma ir apskatāma lieliskajā filmā
Going Postal.
Un, jā, kamēr es šito visu prātuļoju, tikmēr uzlīmēju uz aploksnes divas markas - labajā augšējā stūrī, kā jau konvencijas nosaka, lai pēc tam konstatētu, ka patiesībā esmu tās uzlīmējusi kreisajā apakšējā stūrī - pavisam, pavisam otrādi. Tik daudz par praktisko.