O станциях и проч. Vācijā organizēju sev braukšanu uz Berlīni ar tādu kā komunālo stopēšanu, nē, bet kopīgu [un tādēļ lētāku] braukšanu ar vilcienu. Šādos gadījumos 4-6 pilnīgi svešinieki satiekas un kopā pērk biļeti, un kaut kur brauc. Šoreiz līdzbiedri bija kā jau parasti - visvisādi, bet lielākoties, protams, studenti. Pieklājība prasa mazliet parunāties un tad es atkal skaitu savu stōriju, ka, jā, runāju vāciski, studēju te vairākus gadus, tagad dzīvoju dzimtenē, Latvijā respektīvi, te vienkārši ciemojos, jā, tagad braucu mājās, un tu ko, ā, bioloģiju, briesmīgi interesanti, laiks jauks, jūra, jā, forši. Nu, jā, viss kā parasti, bet ar to izņēmumu, ka viens no līdzbraucējiem [tipisks, manuprāt, ļoti tipisks vācu students - jaunietis, kam noteikti ir virs 25 gadiem] ik pa brīdim mani ļoti aktīvi un ziņkāri pēta. Es, protams, esmu ar visādām kvalitātēm apveltīta un acis nesāp, uz mani raugoties, tomēr šis kaut kā citādi skatās. Nu, ja, kā tad - viņš, izrādās, slāvu filoloģiju mācās un lūkojas uz mani kā veterinārstudents uz savu pirmo uzšķēržamo govi. Bioloģijas studente tikmēr naivi man jautā, kādā valodā tad mēs tur Latvijā runājot, un pārsteigta uzzina, ka latviski. Kā, Latvijā ir sava valoda? Nu un tad slāvu filologs atplauka un sāka runāt par valodām un krievu valodu particularly, un viss tāds priecīgs, un jautā, vai es krieviski māku.
Jā, un tad viņš mums izstāstīja tematiski ļoti iederīgu stāstu par to, kā krieviski saucot staciju, respektīvi, par 'вокзал', un kāpēc tā.
( Reiz Anglijā )