Riteņkāji Kopš brīža, kad sestajā klasē pirmo reizi mūžā devos uz ārzemēm, manī mīt ļoti veselīgs respekts pret veloceliņiem un to lietotājiem. Es toreiz devos uz Vāciju un, kamēr mēs Berlīnē pa Unter den Linden štrāsi bridām uz
Zelta Elzas jeb Uzvaras pieminekļa pusi un es laiski prātuļoju, vai šiten te Punktiņa stāvēja un uzbāzās garāmgājējiņiem ar sērkociņiem, vai tas tomēr bija Kūrfirstendammī, kas būtu daudz ticamāk, jo ko nu Punktiņa ar visu Andahtas jaunkundzi darītu Austrumos, jā, tikmēr es kādas reizes četras uzlāčoju uz man nezināmu iemeslu dēļ citādā krāsā bruģētās ietves daļas. Viens no šiem incidentiem beidzās tā, ka kāds riteņbraucējs, kas krietnā ātrumā minās pa to sārteno celiņu, man diezgan agresīvi uzbļāva kaut ko nesaprotamu. Pārējās reizes man vienkārši tika apbraukts apkārt, kamēr es, lūkojoties tālumā, mēģināju saskatīt, cik tālu vēl palicies līdz piemineklim. Tad nu izrādījās, ka gājēju celiņš, jā, tas vis nav nekāds bulvāris - tas ir sadalīts divās daļās, no kurām viena ir domāta gājējiem, bet otra - tā, kas citā krāsā, - riteņbraucējiem.
Vēlāk, kad es jau dzīvoju Vācijā un krietnu laiku biju respektējusi veloceliņus gājēja statusā, pati kļuvu par riteņbraucēju, un, kaut arī es reizēm pasodījos par mošķīšiem, kam citur uz ietves nepietiek vietas un kas defilē pa veloceļu, šad un tad es tomēr atminējos to mazo cilvēkbērnu, kas Berlīnē, pirmajā ārzemju lielpilsētā, kur jelkad bija būts un kur pirmoreiz tika ieraudzīts tirdzniecības centrs ar piramīdās sakrautām šokolādes kastēm, geju pāris [nē, threesome, kas soļoja, rokas sabāzuši viens otram džinsu aizmugurējās kabatās] un, protams, arī veloceliņš, netīši spītīgi kāpa uz tā un katru reizi, kad tuvojās riteņbraucējs, salēcās un metās sānis.
Tagad, kad es no rītiem eju uz darbu, veloceliņu šķērsoju pie Bastejkalna tiltiņa. Gods kam gods - gandrīz visi gājēji, ko es tur redzu, pirms došanās tam pāri cītīgi paskatās uz abām pusēm.