| 10:14a |
Par USB zibatmiņu lietderīgumu
Iet kājām vai braukt ar tramvaju? Tā kā izskatījās, ka lietus īpaši nopietns nedraud, izlēmu doties ar kājām - kāda citādi jēga no rīta uzvilkt iešļūcenes un izskatīties pēc rūķa, ja ne tāpēc, lai staigātu gabalus? Brīdī, kad biju kaut kur pie parka aiz Brīvības pieminekļa, izkritu no iešļūcenes. Kaut ko nosmēju pie sevis, sak, cik neveikli šļūcinos, bet tad izrādījās, ka nekāda izkrišana te nav notikusi, tā šļūcamtupele ir saplīsusi. Stāvēju es tur kādu brīdu un gozējos, nē, bet domāju, ko nu, kamēr garām gaitās steidza ļaudis, tad aizlēcu līdz soliņam un kādu brīdi turpināju domāt tur. Pulkstenis bez divdesmit deviņi no rīta, uz darbu jāiet, jaunus apavus nekur, domājams, steidzami dabūt nevar. Tad sāku rakāties pa somu, uzgāju mazu gumijiņu, ar kuras palīdzību samontēju savu iešļūceni. Lēni un prātīgi virzījos tālāk, kad gumija mani pievīla un apavs atkal nokrita nost no kājas. Aizļepatoju atpakaļ uz domāšanas soliņu un wannabe Makgaivera stilā piesēju to gumiju klāt pavisam nopietni. Jā, tā lieta gāja. Soļoju un cerēju, ka šitā manta izturēs līdz darbam. Kad tiku līdz nacionālajam teātrim, sāku lūgt visu gumiju dieviņu, lai tas pasargā mani no apava zaudēšanas Valdemāra ielas krustojuma vidū. Pasargāja. Pa to laiku biju jau izdomājusi plānu B - ja gumijas maģiskais spēks beigsies, tad varu piesiet iešļūceni pie kājas ar melno šņorīti, kas man ir pie USB stika. Ja saitīti nost no zibatmiņas dabūt nevarēs, siešu klāt tāpat, kaut vai tas nozīmētu, ka man pie kājas kūļāsies daži gigabaiti. Plāns lika man sajusties pavisam optimistiski.
Kad biju tikusi jau gandrīz līdz pašam darbam, piepeši izdzirdu tādu mundru 'Good morning! How are you today?'. Tas bija mūsu jaunais kolēģis no Austrālijas, viss tāds kārtīgs, uzvalkā, priecīgs un laipns. Tā nu brīdī, kad mēs kaut ko pļāpājām par atšķirībām starp sintētiskajām un analītiskajām valodām, iešļūcene atkal palika uz ielas. Veikli izvilku no somas zibatmiņu, neticami veiksmīgi nomontēju saitīti un piesēju apavu pie kājas. |