| 11:25a |
Man te ir viena kontaktpersona, kam drīz tuvojas došanās dekrētā, respektīvi, drīz mazulis dzims. To viņa man pati pirms kāda laika pavēstīja, pie reizes iepazīstinot ar jauno kontaktpersonu, kam ar mani būs darīšana. Tad nu šodien viņa man raksta par kaut kādu lietu, visu nokārtojam, pasmalltalkojam par spring un tā, viss, kā pieklājas biznesa rāmjos. Tad viņa no manis atvadās, sakot, ka viņas 'due date' tuvojas. Te nu es nesapratu, kurš tad due date te ir domāts? Vai tiešām viņa man saka, ka viņai drīz jau dzemdības paredzētas? Vai arī, ka nupat jau dosies prom no uzņēmuma? Ko man viņai tagad novēlēt?! Nē, nu labi, all the best un būs labi. |
| 11:11p |
Gāju es šovakar pa Tallinas ielu, kad no vienas vārtrūmes izlec puisis - viss tāds aktīvs, sportisks, šortos ģērbies, mūziku ausīs salicis, ļoti skriet apņēmies. Sāk jozt uz Tērbatas ielas pusi. Pēc kāda brīža ielas otrā pusē kāda pavecāka kundze sāk skaļi saukt: "Puika! Puika! Atslēgas izkrita!" Uz ko viņas dzīvesdraugs, nē, bet nu vīrietis blakus saka: "Nedzird taču viņš." Un nedzird, protams, jo mūzika ausīs. Atslēgas ieraugu kādus soļus man priekšā, bet skrējējs pa to laiku jau krietnā gabalā - ātrs tāds diezgan. Es tur tā apstājos, mulstu mazliet un mīņājos, tad paceļu atslēgas un nesu atpakaļ uz vārtrūmi, no kuras, kā zināms, puisis iznāca. Domāju, sak, nolikšu tur kaut kur stūrītī, tak jau labāk nekā uz ielas, kur jebkurš var savākt. Nu, neko, nolieku, došos nu tālāk.
Ne dažus soļus neesmu pagājusi, kad ieraugu, kā jaunēklis, ietvi aktīvi pētīdams, nāk atpakaļ. Es droši eju pretī, smaidu tāda, visa jauka, saku, ka atslēgas kundzīte ieraudzīja, bet es noliku tur un tur pie kāpņu telpas. Viņš pasaka paldies un visi atkal dodas gaitās. Kad esmu tikusi līdz Baronielas krustojumam, brašais skrējējs ir mani panācis un es vēl aizvien visa tāda laipna jautāju, vai ir atradis. Jā, atradis esot un tā: "Liels paldies jums!" un aizskrien tālāk.
Mošķis tāds, es tagad esmu uz jūs uzrunājama?! Viņam, nez, nu 16, 18 gadu un es tagad jau esmu tante uz jūs??! Ai, da lab, gan jau, ka pieklājīgs puika vienkārši. Un es viņu droši uz tu uzrunāju, vai, vai.
Bet vispār, kas ar tām tantiņām ir, kas visu pamana? Šī te pat no ielas otras puses tās izkritušās atslēgas piefiksēja. Man vienreiz vispār šaušīgi paveicās - sen, sen kaut kad pa Čaka ielu gāju uz veikalu, kad no aizmugures man kāda sieviete sauc, ka man nauda esot izkritusi. Un, jā, izkritusi gan - no aizmugurējās kabatas divdesmitnieks salocīts izplivinājies. Viņa tajā brīdī braukusi mikriņā man garām, apturējusi to, izkāpusi ārā, mani sasaukusi. Un naudu es dabūju. Starp citu, nebija jau tā, ka būtu vienkārši sērīgi, ka divdesmit naudas pakāstas, tā bija svarīga nauda un nemaz nebija mana. Paveicās. Bet nu kā šitā visu var pamanīt? |