| 1:34a |
Iztiku bez evakuēšanās.
Nez, manī laikam dzīvo kaut kāds dīvains zvērs, kas uzskata, ka tas ir vienkārši kkāds slēptās kameras tipa jociņš, ko kāds uzorganizē, lai nolaupītu manu bezgala vērtīgo datoru vai tējkannu. Lab, patiesībā tad, kad es tiešām izdomāju, ka moš ir vērts iziet ārā kaut vai tikai tusiņa dēļ, tad man kaut kas misējās, slēdzot durvis, vai nu caurvējš vai kas, bet man salikās, ka durvis atvērt nevar. Tā kā es pēc savas dabas [ha] esmu ierindojama tajā pašā drosmes kategorijā, kur Lauva no Smaragda pilsētas aka Oza zemes burvja, tad man tai mistiskajā milisekundē caur galvu izšāvās visādas da līdz neiespējamībai absurdas būšanas, sākot ar ķīmisko uzbrukumu [jo šķita, ka dzirdēju kkādu šņākoņu], automātisko durvju fiksatoru, kas neļauj atvērt durvis tai gadījumā, ja tur pilns ar dūmiem [bulšits, zinu], krieviem [aizmirsu, ka neesmu Latvijā], un beidzot ar domu, ka, da nu jūs visus, es labāk palikšu te, internets tak ir, pa logu var redzēt visu notiekošo, bet nekādu uguni vai ko tādu utt. Kaut arī pie mājas stāv trīs lielās ugunsdzēsēju mašīnas. Viss beidzās ar to, ka beidzot laikam atbrauca mājmeistars un izslēdza to drausmīgo tarkšķi, ko es pašā sākumā biju noturējusi par mašīnas signalizāciju un pabrīnījusies, kas tad nu, te tak mašīnas neviens ne zog, ne apskādēt mēģina, bet kas izrādījās nākam kaut kur no mājas iekšienes. Aha, tagad viņi visi draudzīgi brauc prom.
Ja tā padomā, ja būtu notikusi kāda patiesa nelaimīte [un es tak nezinu, moš i notika], bet es, sargājot savu godu un pasaulīgo mantību, sēdētu savā istabā un spītīgi neevakuētos, tad nu mani vajadzētu ierindot tai pašā dumības kategorijā, kur Parisu Hiltoni. Lab, es biju izdomājusi, ka, ja sarkanie vīriņi ir klāt, tad moš es tikšu pabraukāties tai uzpariktē, ar ko viņi cilvēkus ceļ no māju augstākiem stāviem ārā. Vai arī es varētu pastaigāt pa palodzi tb jumtu tb kaut ko, kas man te ir tāds plats aiz loga. Vai arī lekt uz lejā izstieptas segas. Fans, nu.
Вот и сказке конец, а кто слушал - молодец. |