| 1:05a |
Noskatīju es savu kārtējo romantisko komēdiju. Sweet Home Alabama šoreiz. A man romantiskās komēdijas patīk, ka tik padzīvoties nereālā pasaulē, easy. Nu, jā, un bija tur tā, ka meičai lieliska dzīve Ņujorkā ir un līgavainis, bet pāķos, tas ir, laukos, tas ir, Alabamā ir vecs vīrs. Bijušais vīrs [nē, vecs nav], kas nemaz nav bijušais, jo šķīrušies nav, jo viņa vienk bija ņēmusi un aizbraukusi prom no dzimtajām ārēm, jo bija konflikti tur un lai iekarotu pasauli, un as usual. Un jams nedod to šķiršanos un tā nu viņi tur ņemas. Tiktāl viss ir ritīgi tradicionāli. Bet ir izņēmums - es un mana reakcija. Ja es parasti, žokļus atņirgusi, varētu jau no paša filmas sākuma just līdzi lauku zellim, kas savu jauko sieviņu mīlējis visu šo gadu garumā, un sadot pa degunu katram, kas uzdrošinātos pateikt, ka nevar gluži tā no viena vīra pie cita lidināties, tjip, nu, nav zolīdi tomēr [quote: You can't ride two horses with one ass, sugarbean.], tad šoreiz es kkā ļoti solidarizējos ar jauko, pilsētniecisko topošo vīru un vislaik domāju, cik tas būtu neskaisti, ja viņa tagad pie altāra pamestu jamo un dotos pie lauku puikas, kas pa šiem gadiem, izrādās, kļuvis par stikla mākslinieku. Protams, ka tā viss notika gan un es nodomāju, fui, pē. Vai ne. Brīdī, kad abi balodēni pludmalē baisā lietū bučojas tā, ka šmakst vien, atkal sper zibens un atkal viss ir tā, kā bija pirms daudz gadiem, kad šis pats puika desmit gadu vecumā bildināja trako meitēnu, kas ar kaķa un dinamīta palīdzību bija uzpridzinājusi banku, un uz jautājumu "Why would you wanna marry me for anyhow?" atbild "So I can kiss you any time I want". Ar to taču pietiek, lai uznāktu tirpulis un acīs nodevīgi sariestos aizkustinājuma asaras. You can't kill the woman inside you. Nor the brainwash. |