| 1:47p |
Nevienam un nekad nenovēlu aiziet gulēt desmitos vakarā, pamosties pēc stundas un nevarēt aizmigt līdz četriem, tad celties astoņos, divpadsmitos atkal mēģināt pagulēt, stundu mēģināt aizmigt, pamosties no imagināriem klauvējieniem pie durvīm un pēkšņām eksistenciālām atklāsmēm, kas nebūt neguļ, bet turpat vien figurē, un zina, ka tas brīdis, kad nupat, nupat miegs būs klāt, kad ir tas neatkārtojami jaukais mirklis starp miegu un nomodu, ir pats labākais, kad uzpeldēt virsapziņā un sagraut visus plānus par miegu; mēģināt aizmigt, jūtot, ka asinis ķermenī riņķo ar aptuveno ātrumu 160 km/h, mēģināt gulēt, ik pa brīdim noraustoties kā nokausētam medībsunim, mēģināt vispierastākajā veidā kaut uz īsu laiciņu pazust kādā citā pasaulē. |