Reise, Reise, Seemanns Reise Par spīti pavisam-nopietni-nav-naudas sindromam aizdevos uz Berlīni. Man vienk liekas, ka dzīve iet garām. Ka pārāk ilgi nedrīkst atļaut sev eksistēt in mode Live Tomorrow. Ka nu jau ir ļoti līdzīgi kā bija pirms gadiem pieciem, kad viens pēc otra cilvēki pazuda no manas dzīves, jo man vienk nebija vēlēšanās kādu satikt. Un, ja šāda nevēlēšanās ieilgst, tad nav labi - no diezgan daudziem cilvēkiem, kam rūpēju es un kas rūpēja man, pēc tā laika posma man bija palikuši divi. Un tie paši zūd arī šobrīd. Un pēc tam iegūtie, ne mazāk dārgie, tie arī attālinās. Nē, jau zuduši ir, man domāt. Nerunājot par to, ka jauni vietā nenāk. Ar vienu izņēmumu gan. Nu, jā, savus Germanistenschnecken es negribu un nedrīkstu pazaudēt, tāpēc es nudien aizdevos uz Hauptstadt Germania.
Ko tik neredzējām, ko tik nesadarījām. Pamatdoma bija Berlīnē satikties ar vietējiem trimdas latviešiem un kopā noskatīties Eiropas dziesmu šovu. Pa dienu gribējām mazliet patūristot par Brandenburgu. Dažs labs ir mazliet traks uz DDR laiku un vietu, man savukārt padodiet vēsturi jebkādā iepakojumā, cilvēkus un to jūtas, sauli mazliet citādā rakursā un es jau ir starā. Mhm, jā, es biju domājusi kulturālu pabraukāšanos pa Vācijas mazciemiem, nez, varbūt pat Potsdamu un Sansusī, kur es, ak, kauns un negods, ne reizi neesmu bijusi. Saule spīdēja. Jociņi tie paši tizlie. Sapratne, tā arī. Savējo sajūta. Izdomājām, ka dosimies uz Frankfurti pie Oderas, kur nē, bet patiešām, pāri tiltam jau ir Polija. Kāda runa, dosimies. Hrrmrrr, pases gan man nebija līdzi, bet vai tad tam vajadzētu kavēt mani doties turp? Nevajagot taču. Aizdevāmies arī. Tipiska DDR pilsēta. Mēs, āpsīši, bildējām mājas, vecus kinoteātrus, miskastes, ceļamkrānus, grafiti. Apmeklējām arī vietējā univerzālveikala labierīcības. Smalka iestāde, nudien, pie durvīm divas tantes, viens onka, visi varen nopietni sava amata svarīguma apjausmā. 30 centi par pisuāru, 50 - par kabīni. Tantiņa savukārt saka, ka feniņus neņem, viņiem neļaujot. [Nu, eiro centus, tjip, sīceni, ne jau īstos feniņus. Ja man tādi būtu, nebūt netaisītos atdot tualetes tantiņai, bet glabātu un godātu.] Kas neļauj, ko neļauj? Da kāda man starpība, vai ļauj vai neļauj, es tur tikai stāvu un gaidu, tualete jau tajā brīdī tiek izmantota, bet nē, tantiņa saka, ka nē. Ne man žēl, ne nu kā, pastos makā, varbūt ir arī man lielāka naudiņa. Sievišķītis parakājās manā makā, ieraudzīja, ka ir pieci centi reiz divi, sacīja, ka tos gan atzīs par labu esam. In the meantime oncītis vairākas reizes bija iegājis vīriešu tualetē, lai pārliecinātos, ka netiek izmantota kabīne, jo samaksāts taču bija tikai par stāvus tualetes apmeklējumu. Lai nu kā, kolorīta iestāde.
( Tālāk ) Current Mood: existsCurrent Music: Fettes Brot - Bettina, Zieh Dir Bitte Etwas An