| 1:38a |
Landeskunde
Šeit veikali strādā līdz astoņiem vakarā. Senāk sestdienās darbalaiks bija līdz plkst. 16, bet pēc lielām diskusijām veikaliem atļāva rīkoties pēc sava prāta, tāpēc tagad arī sestdienās var vizināt ratiņus pa lielveikalu līdz pat astronomiski vēlajam astoņpulkstenim. Svētdienās veikali ir ciet. Ja nu kaut ko ahūni savajagas, var mēģināt doties uz tuvāko DUS. Kas tam par iemeslu? Vācija ir zeme, kur vēl aizvien diezgan nopietna ir baznīcas ietekme, respektīvi, svētdiena - tā ir svētku tb atpūtas diena. Dienvidos, protams, baznīca ir katoļu, ziemeļos - Lutera mācība, bijušajā Austrumvācijā - da kāda tur baznīca, bet tradīcijas paliek tradīcijas. Cilvēki, kas pabijuši citzemēs, gan runā, ka tas esot diezgan ērti, tie diennaktnieki, vēlie darbalaiki, iespēja dabūt kaut kādu ātro paiku nakts vidū un tā. Bet te - svētdienas rītā vietējās beķerejas laikposmā no 6 līdz 10 rītā pārdod svaigu maizi un bulciņas. Reizēm gadās ieraudzīt kādu veikalu, kas strādā arī svētdienās, bet tas tādēļ, ka veikals ģeogrāfiski novietojies kādā placī, kur tūristu pavairāk. Šitai tautai, zināms, saprašanas maz, un kādā bezveikalu svētdienā viens no tādiem varētu netīšām nomirīt badā. Bija, bija pieņemts lēmums, ka veikalu darbalaiks ir īpašnieku pašu darīšana. Kādi tur nebūt ierobežojumi gan palika, cik zinu, par diennakts veikaliem runas nebija, bet atļauja darboties svētdienā - tas gan. Un kas notika? - Dažas iestādes vēra vārtus vaļā arī svētdienā, bet klientu nebija. Tad nu to nebūšanu pārtrauca.
Šī ir viena no tām Vācijas īpatnībām, pie kurām esmu pieradusi. [Citas tādas ir, piemēram, tas, ka mani sauc par kundzi, ka sabiedriskais transports šeit nekad nav pārpildīts, ka bezalkoholiskās dzeramvielas pārdod sešpakās.] Cilvēks pierod pie visa, pat pie karāšanās cilpā, kā teica tas īrs. |