| 1:04a |
Dazhu peedeejo meeneshu laikaa ir saakushas atrasties atminjas. Shkjiet, ka biju taas vienk noblokjeejusi. Nee, nav shkjiet, taa bija, es vienk neljaavu sev domaat. Ja reizeem kkas atnaaca atminjaa, tad vardarbiigi nogruudu to visu tur, kaut kur, lai nenaak, nemoka, neshausmina, neliek pat iedomaaties. Ilgi es taa dariiju. Skataamgabali noteikti ir vienk rezultaats.
Tagad es ljauju sev atcereeties, taapeec reizeem kkas atnaak. Es atceros to, ka neskaitaamas reizes soliiju sev un tikai sev, ka es centiishos visu labot, centiishos peec labaakaas sirdsapzinjas, saakshu visu no saakuma, jo es to gribeeju, tik ljoti gribeeju. Vai arii vienk uzskatiiju par vajadziigu esam. Vai arii neredzeeju citu iespeeju. Tb iespeejas bija - dziivot taa, kaa dziivoju, vai meegjinaat padariit to dziivi labaaku. Nee, pat ne labaaku, bet taadu, kaadu es gribeetu savu dziivi esam. Es arii centos. Dienu, divas.. Neatceros. Atceros vien to, ka meegjinaaju atkal un atkal, un atkal. Liidz kaadaa briidii vienk paartraucu. Un dziivoju. Dziivoju? Njifiga. Viss labs, kas labi beidzas, tas nu ir fakts.
Es tieshaam to visu labpraataak aizmirstu un nekad vairs par to nedomaatu. Bet tas nebuutu godiigi. Tas buutu necieniigi un gljeevi. Lai vai ko es tagad par to visu domaatu, taa bija un izmainiit to vairs nevar. Man ir pieredze. Kaa vajag un kaa nevajag. Es neredzu daudz laba, ko es buutu ieguvusi. Arii daudz slikta nee. Pozitiivi. Tas, ka es vispaar ljauju sev to visu apdomaat, ir pozitiivi. |
| 11:14p |
Rhett
Viss zaudēts, nokavēts un beigts. Too late, it's gone, it won't come back.
Ļoti labprāt gribētu izdzēst šo grāmatu no atmiņas.
Kad kaut ko ļoti, ļoti gaida, cer sagaidīt kaut ko tik wow un uh, tad vilšanās ir vēl jo smagāka. Grāmata ir pilnīgs shits.
1) Nulle emociju. Diezgan labi izstudēts un aprakstīts vēsturiskais fons. Reta bērnība pat vēl diezgan ticama. Bet - vispār trūkst emociju, da jebkādu. Apraksti, darbības, dialogi, jā. Emociju - nav, vienkārši nav, respektīvi, nav pilnīgi nekāda pamatojuma darbībai.
2) Es, protams, to visu vērtēju ārkārtīgi piekasīgi, bet nu, cmon, tādas neprecizitātes, ka tikai turies. Sākot no pilnīgiem sīkumiem [ko es gan kā sīkumus neuztveru] kā, piemēram, to, ka Tārltonu bija 3 gab, nevis 4, to, ka Reta māte nomira pirms Bonijas, līdz pat tam, ka Ešlijam esot bijušas brūnas acis, savukārt Retam - pelēkas. Wtf? Par neprecizitātēm, kas saistītas ar Skārletu, nav vērts runāt, jo, iespējams, tas sīkvels nemaz netika apzināts kā avots.
3) Sižets. Pff, gandrīz viss, ko varēja uzzināt no Vējiem līdzi, ir iekļauts, bet iekļauts tikai tāpēc, lai būtu, iekļauts iekļaušanas pēc. Piemēram, vietas, kur kkas ir noticis. Vai tad nevarēja paņemt Viksbergu, Harisburgu, Keniso vai vvz ko vēl, nē, jābūt taisni Džonsboro. Daudz diezgan neticamu rīcību, tādu neraksturīgu. Happy end, protams. Nu, sore, šitādas beigas man nevajag, nē, paldies. Prasts šaujamgabals ar dažiem trakajiem, dažiem mocekļiem utt. Lai es noticētu, ka Rets sēž kādā Glāzgovas dzertuvē ar apmiglotu prātiņu? Tur nu vajag mazliet vairāk nekā apņēmību aizmirst Skārletu. Ja atceras, kādā noskaņojumā viņš bija, kad izlēma spert šo soli, tad tas nu nekā neiet kopā.
4) Pabeigšu vēlāk. Man ir nelāga aizdoma, ka nekas jēdzīgs tā vai tā nesanāks.
Ak, jā, kāpēc un kad es vispār sāku satraukties. Pirmkārt, pats stāstījums tāds nesaistošs un neaizraujošs. Otrkārt, here comes the big moment, brīdis, kad Rets pirmoreiz ieraudzīja Skārletu - tātad ieraudzīja un viss. Un viss. Pagalam viņš ir. Tā arī tas tiek nostādīts. Vienā teikumā tas tiek pieņemts kā fakts. Un viss. Bez jebkādas citas papildinošas informācijas. Momenti, kas iekš Vējiem līdzi visvairāk atklāja Retu - viņa apciemojumi Atlantā, ceļš uz Taru, laiks, kad Skārleta ir precējusies ar Frenku, bildinājums, laulības sākums, Bonijas dzimšana, brīdis, kad Skārleta runā par abortu - tam visam tiek veltītas labi ja pāris rindiņas.
Lab, es neesmu rakstnieks un ko es zinu un tā tālāk, bet nu, sore, vecīt, galīgi garām. :D Redzams, ka vīrietis rakstījis.
|