Katram braucējam ir viena reize mūžā. Nē, es nerunāju par nosišanos (bet arī tāda ir tikai viena, lai arī ne katram), bet viena reize, kad mēs neredzam (manējā bija jau pagājušajā ziemā). Neieskatāmies, neskatāmies. NEREDZAM. Agnese neredzēja Gati, tagad Gata vairs nav, nav arī viņa draudzenes. Tie ir tie divi motobraucēji, ko notrieca Siguldā. Acīmredzot, vainīga ir tā pati autovadītāja ar pusgada stāžu Agnese. Man tā dīvaini liekas uzrunāt šos nezināmos jauniešus vārdā, taču tā viņus sauc pat Apollo portāls, Delfi par viņiem vispār nav uzrakstījuši ne rindiņas, bet TVnet aptuveni vienu rindkopu. Šokē fakts, ka raksts par kaut kādas beibes krūtīm (ar virsrakstu, ka tās ir īstas), ir daudz svarīgāks par divu jauniešu dzīvībām un vienu sabojātu dzīvi. Kādēļ gan pēc šādiem gadījumiem nevarētu sekot informējošā kampaņa, kā bremzēt, kad redzi, ka sūdi būs. Jā, komentāros var izlasīt daudzas ziņas, var pat apskatīties fotogrāfijas, kuras beidzot man lika raudāt, to skatot uz vietas, bija tik smagi, ka pat paraudāt nevarēju, var izlasīt par to, kā jābremzē, lai izdzīvošanas procents būtu lielāks (un ka puisis bremzējis nepareizi), lai mašīna tev nepārbrauktu pāri un tu nemirtu no iekšējās asiņošanas divdesmit viena gada vecumā. Un nevienam nerūp, ka ķivere tev bija, ka tu biji skaidrā un ātrumu arī nepārsniedzi! Bet, nē: X personas tesmeņu izcelsme ir svarīgāka.
Man vienkārši šķiet, ka kaut kas nav kārtībā. Un varbūt tos asins pleķus vajazdētu atstāt uz asfalta, lai arī citi padomā par lietu kārtību.