Protams, tas būs baigi forši, man būs vairāk laika eksāmeniem, vairāk laika sev. Varēšu pie friziera aiziet biežāk nekā reizi pusgadā, pie manikīra būs laiks piestaigāt, varēšu pavingrot, lai man ir muskuļi ne tikai uz kājām un tādi kārtīgi bicepsi. Protams, ka varēšu. Bet tā es te sevi tikai mierinu, jo šodien man atklājās kāda drūmā patiesība. Ehh, lai Kalifam būtu viss samērā ok ar veselību, vajadzētu viņu katru dienu laist aplokā uz kādām pāris stundiņām. "Nē, bet tu saproti, Signe, ka man ir stalli 34 zirgi, kuri visi ir jālaiž ārā, nevaru garantēt tavējam vietu." Viss jau būtu ok, ja aplokā neganītos 15 izredzētie, bet pārējie no sasmakušā staļļa neskatītos uz tiem veiksminieciņiem. Un man zajebala. Lai dzīvojās pa laukiem, kamēr es nokārtošu eksāmenus. Bet tas ir tik sāpīgi. Mjā. Bet cilvēks jau spēcīgs, visam piemērojas, vai ne? Tikšu pāri. Starp citu, es jūtos arī vienlaicīgi tīri labi.
Un humoram: pasakiet krieviski "Es vēlos kļūt par vēzi" :)