Jā, jā, esmu atpakaļ:)
Vispirms jau man jāsāk ar to, ka esmu sasodīti veiksmīga, jo jau otro reizi mūžā padirsu maku, bet kāds viņu atrod un man atdod. Šoreiz tie bija vācieši, ar kuriem pāris dienu atpakaļ mūsu kompānija izkāvās. Man jāatzīst, ka vācieši kaujas sliktāk par kreizī letiņiem. Ir ok.
Un vēl - kaska visiem uz kalna lai būtu kā obligāts priekšmets. Laikam jau jūs ar mani šeit tā skaisti vizuāli nekomunicētu, ja es būtu vēl pamatīgāk pretojusies tēva uzstājībai ar tekstiem, ka "es jau tikai nedaudz braukājos un nelecu neko daudz". Tagad jebkurš, kurš gribēs ar mani uz kalnu: plz, kaska uz galvas:)
Man jums obligāti ir jāpastāsta vislabākā anekdote, ko šogad esmu dzirdējusi (jāstāsta nosvērtā balsī):
Bērnudārzā bērni ir sākuši traki lamāties mātes valodā. Audzinātāja nolemj noskaidrot iemeslu, izrādās, ka aptuveni divas nedēļas atpakaļ (kas sakrīt ar laiku, kad sīči sāka lamāties) uz dārziņu šo to salabot ir bijuši elektriķi. Viņa noskaidro numuru un piezvana uz namu pārvaldi. Tur viņai iedod abu elektriķu, kas bija bērnudārzā (biedrs Vova un Pēteris) telefona numurus. Audzinātāja zvana biedram Vovam:
-Nu, mēs, kā parasti, apskatījāmies bojājumus, lampiņa bija jālodē. Es turēju kāpnes, bet biedrs Pēteris lodēja. Pēkšņi man uz rokām sāka līt karsta alva, un es biedram Pēterim teicu: "Biedr Pēteri, jūsu karstā alva līst man uz rokām. Lūdzu pārstājiet! Man ļoti sāp."
Nezinu, vai jums šķiet smieklīgi, bet es vēl tagad, rakstot smējos:)
Vēl jau sanāca tāds amizants atgadījums. Itāļu iestādījumos no 10. janvāra ir aizliegts smēķēt (nacionālā traģēdija viņiem), bet aizliegtajam jau ir pavisam cits smeķis. Tāpēc mēs ar vienu puisi (mans brīvdienu romāns) tur arī uzpīpējām. Vispirms jau vēl "izkāvāmies" par to, vai vajag. Es biju uzskatā, ka nevajag. Arvienvārsakot, mūs sagaidīja ar aplausiem:)
Interesanti man gāja, interesanti. Ja gribi zināt kādus sīkumus, tad labāk jau uzzināt no manis:)