![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
14:12
Vakar es noskatījos "Operas spoku". Skaista filma, vēl skaistāka mūzika. Tikai man nepatika tas, ka operas Spokam, Mūzikas eņģelim, taču nebija deguna (vismaz grāmatā), bet filmā laikam to ir par grūtu uztaisīt. Tādēļ deguns viņam bija gan, kas radīja nelielu nesaskaņu ar to, ko viņi tur paši dziedāja. Bet tie ir dzīves sīkumi, vai ne?
Un tad es sāku tā vispār par filmām domāt. Piemēram, sātans laikam nekad nepametīs populārāko scenāriju top 10. Taču vienmēr viņš tiek rādīts tā gana klišejiski, pārsvarā jau mēģinājumos pārņemt varu pār pasauli. Bet kāpēc neviens vēl līdz šim nav uzņēmis filmu pēc Bulgakova "Meistars un Margarita" motīviem. Tur sātans ir, bet viņš nav apsēsts ar pasaules iegūšanas mēģinājumiem. Viņam ir arī citas intereses, pavisam cilvēcīgas rūpes, bet tas, kas man patīk vislabāk: sava veida mīlestība pret cilvēkiem. Nu kaut kā tā