"Man tā sanāca smiekli, ka es gandrīz apčurājos!"
Šitāds teksts izskanēja no manas mazās māšeles mutes, kur skatījās multeni par Tvītiju vai kā nu to mazo dzelteno putneli sauc. Bļāviens, tur taču nekas cits nenotiek, tikai kaķa dauzīšana 101 veidā katrā sērijā. Man jau liekas, ka tas nav normāli.
Kur ir palikušas visas latviešu multenītes? Par astoņiem (?) kustoņiem, uzpūteni. Un tā par bruņurupucīšiem, kas iet pāri ceļam un tiek nobraukti? Pēc šīs filmiņas noskatīšanās es naktī cēlos augšā noraudājusies, tā ir viena no retajām manām bērnības atmiņām. Bet tās ta vismaz ir normālas emocijas.
OK, es eju sviestā, bet uzskatu, ka man ir taisnība, un bērni tiek bojāti jau galīgā jaunībā. Un tad vēl brīnās, ka līdzcilvēki skolās tiek piekauti/apšauti uc.