Tagad jau es sāku domāt, ka nezināšana un tāda nenoteiktība būtu bijusi labāka. Ha, beidzot es zinu ļaundari, kas nahrenizēja manas durvis. Ko es varu pateikt? Vairs jau nav dusma par durvīm, nav dusma par to, kā jutās mans tēvs. Ir tikai tāda nožēlošana par to, ka ir vīriešu dzimuma pārstāvji, no kuriem vīrieši nekādi nesanāks. Liels trieciens latviešu tautai.
Un vēl es nevaru izšķirties par attieksmi. Tā man šķiet svarīga.
Mēs samaitāto meiteņu sarunās (tas tāds īpašs sarunu žanrs, ko visi nepiekopj) mēdzam lietot apzīmējumu "izbraukātā peža", bet, atzīšos, džeki mūs sit pušu ar "trīslitru burku"!
(Un, protams, ka es te māžojos, lai nebūtu jādomā par to, kas man tiešām liekas aktuāli, bet nepatīkami. "Vissliktāk ir dabūt negribot," tā viņi saka un nekļūdās.)
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |