Ir tik daudz, daudz lietu, ko man gribētos pastāstīt, bet tikai nezinu, vai ir jēga. Piemēram, par to, ka es esmu laimīga. Nu kuru gan tas interesē bez manis? Vai arī to, ka beidzot man ir cilvēks, ar kuru es varu plānot, ko darīt vasarā. Mums tapa mini plāniņš aizšaut uz Čehiju, bet tas jau vēl tādā idejas līmenī pagaidām. Tas īstenībā ir tik interesanti! Un ne mazāk forši ir šodien tā sajūta, ka es knapi knapi spēju izmazgāt matus, jo rokas neceļas. Viņām nav spēka, jo vakar nedaudz pajokojos uz ezera ar dēli un moci. Akjā, galva arī negrozās - bišķi gadījās nokrist.
Un bija pat viens filmas cienīgs notikums: mēs piebraucām pie stacijas, es skrienu nopirkt biļeti (pēc maniem aprēķiniem man vēl bija 5 minūtes), bet kasiere saka, ka viņas kompis biļetes vairs nereģistrē. Un tas tas liktenīgais skats pa durvīm uz peronu: vilciens karaliskā cēlumā tā lēniņām aizslīd man garām. Domāju, ka 30 sekundes par vēlu.
Nebija jēgas, ne?
UPD: Āāā, es takš aizmirsu par gandrīz galveno. Sestdien mēs tā viegli (ok, neviegli, bet tas vienalga) iedzērām vīnu un man pazīstams puisis, jaunāks par mani, teica, ka vasarā precas. Īstenībā milzīgs prieks par to, ka ir arī jaunieši, kas ir pietiekoši atbildīgi, drosmīgi un nobrieduši, ka pieņem tik būtisku lēmumu! Bišku jau bija apnicis, ka precēšanās iemesls ir bēbis.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |