Zinietvaiziniet, tagad lasu tādu grāmatiņu, saucas viņa "Divpadsmit", tas ir narkotikas nosaukums, bet pati grāmatiņa par bagātajiem, izlutinātajiem jauniešiem. Sāku, protams, pa daļai vilkt paralēles ar savu ģimeni, lai gan tur pavisam citi apgriezieni un vēriens. Bet es gribēju iemest vienu citātu. Nevaru teikt, ka piekrītu šeit izteiktajai idejai, bet izteksmes veids visnotaļ spēcīgs.
Vienpadsmitajā klasē visi mācījās ētiku, tas bija obligāts priekšmets. "Kāpēc?" Baltais Maiks (oriģināli gan ka White Mike, kas skan labāk) netika gudrs. Viņš vienmēr garlaikojās ētikas stundās, tomēr pamanījās tikt cauri ar A līmeņa atzīmēm - līdz tai reizei, kad notika diskusija par reliģiju: diskriminācija, ticība, brīvība, un tādā garā. Baltais Maiks atgāzās krēslā un klausījās, kā klasesbiedri cenšas pateikt, ka viņi augstu vērtē kristietības morāli, tomēr uzskata, ka reliģija ir opijs masām. Viņu klases melnādainā, stipendiāte, sāka stāstīt par to, kā viņa svētdienās iet uz baznīcu un dzied, kāda kopības sajūta tur valda. Baltais Maiks bija sliktā noskaņojumā. Viņš pacēla roku, un visi pagrieza galvas uz viņa pusi, jo Maiks vienmēr pateica kaut ko savdabīgu.
- Nelaime tā, ka reliģija ir tikai bēgšana no realitātes. Tāpat kā kopības sajūta. Tas ir tikai vientulības dēļ, kaut kas, pie kā tverties, kad cilvēks pats nespēj tikt galā. Tā domāta vājiem cilvēkiem. Vai tā ir spēka izpausme - ievērot morāles normas? Nebūt ne. - Šķita, ka melnā meitene ir tuvu asarām. Skolotāja lūkoja Maiku pārtraukt, bet viņš turpināja, skatoties viņai tieši acīs. "Klausies vien, ko es tūlīt pateikšu."
- Tāpēc, ka patiesībā, stāvot uz ceļiem baznīcas sola priekšā, jūs vienkārši sūkājat Dieva daiktu.
- Ej ārā, Maik, - teica skolotāja, norādot uz durvīm. - Tūlīt ej ārā.
Un vispār par sūkāšanu un visādām šitādām lietām (arī kaut gumijlekšanu, izpletni, niršanu, eksotiskus ēdienus ieskaitot). Cik mēs daudz palaižam garām, jo baidāmies eksperimentēt. Tas vispār ir vāks!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |