Viņa bija Nellija, viņa bija arī pasaules naba, kurai bija nepatīkams liktenis visu zināt. Katru nakti viņa gulēja un drebinājās, kājas bija ieautas pusvilnas zeķītēs. Aukstums nāca no kājām, tāpēc tās zeķes. Bet kādu reizi aukstums bija pamanījies tikt klāt arī viņas sirsniņai, un kopš tās dīvainās vasaras nakts viņai vairs nepatika no rītiem lasīt avīzes, viņa labāk skatījās TV, no kura pilnīgi strāvoja enerģija, kas viņai pašai pietrūkās, zilo viļņu veidolā.
Tik daudz jau bija Nellijā enerģijas, ka pasaulei sāka spīdēt naba, viņa izdalīja netipiski zilu krāsu, kas kā magnēts pievilka naktstauriņus, kas rotājās vienīgajā, kas jau nu tuvumā bija – miglīgajā TV gaismā.
Pasaules naba savā skaistajā un pilnīgajā bērna naivumā bija nolēmusi mainīties un caur sevi mainīt arī visu pasauli. Tas nebija viegli izdarāms, jo viņa piederēja šai pasaulei ne tā kā pieder cilvēks, bet gan kā koks. Viņa nestaigāja. Viņa dzīvoja, viņa elpoja, bet viņa nestaigāja. Pasaulei bija uz āru izgriezusies naba itin, kā viņa piederētu pie desmitās daļas pasaules cilvēku, kas bija TĀDI. Lai nu kā tur arī galu galā nebūtu, viņa jutās laimīga savā jaunajā franciskāņu mūka ampluā, palīdzēt cilvēkiem, būt starp viņiem bija tik skaisti!
„Cik tavs tēvs ir vecs?”
„Tikpat cik es!”
Pasaules naba saprata, ka naba ir naba tikai, ja atrodas vēdera vidusdaļā, tikai, ja naba ir koks. Un naktstauriņi lido.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |