Nu, es jau pati jūtu, ka palieku dīvaina, jūtu jau jūtu! No rīta dušā man arī iešāvās prātā viens no iemesliem (tagad jāsāk likt kopā tāda kā puzle, kurā attēloti visi šie iemesli): 5 gadus es mācījos rūpēties un uzņemties atbildību, uztraucos. Nebūt no sākuma tas negāja tik viegli, tad aizmirsās Kalifam kājās nagafkas, tad dīvainas iedomas, ka zirgam pietiek iziet laukā vien 4 dienas nedēļā, taču pamazām un ar laiku tas rūpju un uztraukšanās instinkts gana stipri attīstījās, beigās jau stallī aizgāja liela daļa mana brīvā laika (kādi drošvien 70%), lai tikai visu izdarītu perfekti. Rūpes un uztraukums, tā būtu jāraksturo šīs jūtas/domas. Taču tagad tā visa vairs nav, un tajā vietā ir palicis liels tukšums. Tādēļ nu, lūdzu, piedodiet, ja es esmu tāda ne īpaši normāla or smth. Būs laikam jāņem no patversmes kāds kaķēns vai jānopērk kāmis, par ko rūpēties, citādi uzkritīšu jums visiem uz nerviem ar savām rūpēm.
Vienīgais mīnuss, ko saskatu šajos dzīvniekos (ne-zirgos): nekad nebūs tādas atgriezeniskās saites, jo zirgi, protams, ka ir gudrākie un atsaucīgākie, un mīļākie dzīvnieki!