Kārtējo reizi jāsaka lielumlielais paldies uks par iespēju noskatīties kādu izrādi Nacionālajā teātrī! Ehh, nākošreiz tikai jāiegaumē, uz ko eju :) Viss tiešām būtu bijis ļooti labi, izrāde pati man patika, ja vien nebūtu bijis slimīgi daudz specefektu (lasi: nenormāli skaļu blīkšķu) un tā stulbā bērneļa, kurš visu laiku sarunājās. Jūtu, ka drīz ķieģeļi jāstaipa līdzi būs ne tikai mašīnā, ko iemest stulbiem šoferiem (nē, es vēl ne reizes neesmu atrāvusies!), bet arī jāņem līdzi uz teātri, kur mazi šmurguļi savam vecumam neatbilstošā lugā laiž baigo luni, kas traucē apkārtējos.
Biju jau diezgan pārliecināta, ka mani pirkstiņi neko tizli nav, taču, palūk, piesēžos pie adīkļa un atklājās, ka šiem vēl daudz jāmācās!