Sievietes vajag mīlēt, nevis saprast. - Komentāri

scooby_snack

01:14 - Kā es braucu Staburagu lūkoties

Sākās tas viss jau piektdien, kad no Rīgas braucām ar busiņu uz Siguldu (lai tālāk dotos uz Cēsīm baudīt Prāta vētras koncertu, kas bija lielisks: gan augstā profesionālajā līmenī, gan arī tiešām emocionāls un, nav man vārda latviski, touching, vienīgi atmosfēru bojāja divi kautiņi aptuveni metra attālumā un gōtiska paskata jaunietis, kas jau pirms koncerta sākuma vēma uz miskastes (nabaga draudzene viņam turēja matus), citreiz gan viņš netrāpīja miskastē, bet meitenei uz rokām) un aptuveni puspiecos pa vienu no Latvijas Radio bija tāda pārraide, kurā aptaujā pagastu pārstāvjus, nulūk, un tur runāja Staburaga (tas tāds miests, kurā atrodas Staburags) pagasta padomes priekšsēdētāja. Tā dūda stāstīja, ka Staburags tagad ir redzams, jo tur ir nopludināts ūdens, lai veiktu (laikam) kaut kādus labošanas darbus dambim vai ko tādu.

Saprotiet, Staburags man apziņā vienmēr ir bijusi tāda mistikas apdvesta vieta, tāds kā zilais ilgu putns, sapņu vieta. Galu galā, Staburags taču kādreiz ir bijusi meitene, kas gaida savu mīļoto un raudādama pārvērtās par klinti. Tik skaista teika!

Un tad nu šodien ap četriem startējām no mājām uz nereāli, nežēlīgi tālo Aizkraukles rajonu, makdonaldā paņēmām kaut kādus ēdamos sūdus (a kā lai to citādi nosauc?) un balonu, pārsteigtais darbinieks pienāca pie mašīnas un tā diezgan neticīgi jautāja, vai balons ir mums :) (nuja, mēs ar Māri neizskatāmies pēc baigajiem bērniem, bet neizskatāmies arī tā, ka mums jau savējais būtu). Visu ceļu lija šausmīgs lietus, braukt bija ļoooti grūti (man jau vispār tas nesanāk pārāk labi), bet pēdējie 20 kilometri pa grantēto ceļu, bija šausmīgi, divas reizes man šķita, ka es ievilkšu grāvī (tur tādi seksīgie kaut kad šodien vai vakar bija sarakti ap ceļa malām), bet tas jau viss būtu ok. Mēs aizbraucām, novilkām kurpes, paņēmām lietussargu, tur tāds skaists uzraksts: "275 soļi līdz Staburagam". Mjamm, 275 soļi pa dubļiem ir super. Nākošais uzraksts: "Kāpnes uz Staburaga klinti". Nokāpjam lejā pa kāpnēm, es, piemēram, gandrīz iekritu Daugavā, jo tās kāpnes šausmīgi slīd, tur tāds nenormāli slidenu dubļu pleķītis aptuveni kvadrātmetra izmērā. BET VIENĪGIE AKMEŅI BIJA KAUT KAD SEPTIŅDESMITAJOS GADOS SABĒRTĀS ŠĶEMBAS, LAI TUR KRASTS NENOGRŪTU. Ne smakas no Staburaga. Man šķiet, ka es vēl gadu jutīšos tā, it kā man būtu smagi piedirsts dvēselē.

A morāle? Nebrauciet uz Staburagu!

(Es domāju arī kādu bildīti iemest iekš draugiem.lv)

UPD: Patiesībā tās vēl nav stāsta beigas: šodien (svētdien) es no mašīnas diskiem izmazgāju kādus 10 litrus grants. Un, jā, nebrauciet uz Staburagu! Varat braukt uz vietu, kur atrodas Staburags, lai lieki sevi netraumētu :)