Dienas "citāts":

Diplomacy is telling someone to "Go to Hell" in such a way, they look forward to take the trip.


Un tiešām diplomāts ir viens talantīgs cilvēks. Viņam reizē ir jāspēj būt uzstājīgam un panākt savu, bet tai pašā laikā arī uzklausīt un reizēm piekāpties... Atrast to šauro robežu starp šiem abiem. Pluss vēl būt komunikablam, bet tai pašā laikā sadzirdēt, ko viņam saka. Diplomātam principā ir jāspēj būt diviem diametrāli pretējiem cilvēkiem vienā personā. Visai smags uzdevums es teiktu.

Tā. No vakardienas aizķērušās domas par uzstājību, rīcību, nedrošību un tikai draugu zonu un šeit atkal ataust citāts no A. Eglīša "Līgavu medniekiem" - "Sievietes draudzība ir pensija, ko izsniedz invalīdiem."

Bet tam ir divi aspekti... Es no sava šī brīža redzespunkta laikam vairāk pat varētu piekrist šo citātu noliedzošajiem argumentiem. Jo dzīve rāda pretējo un esmu redzējusi pietiekami daudz piemērus čomiskai draudzībai. Pie tam, ja pieļauj domu, ka vīriešiem reizēm pietiek asiņu arī, lai domātu arī ar smadzenēm, then why not?( Lai gan patiesībā es sevi šobrīd vnk muļkoju vai arī redzu to, ko gribu redzēt... Nezinu, bet man vienalga der... :) )


Hm... Vai tad cilvēkam ar laiku nevajadzētu norūdīties? Nu piemēram tie, kas visu laiku saņem 4 pie tā pierod un tad tas vairs neliekas nožēlojami... Pēc principa cilvēks dzīvē pierod pie visa... Tikai tam vajadzīgs terniņš. Tas uz ko es patiesībā mērķēju... Bet laikam ar sajūtām tas nav tik vienkārši... Tomēr... Aij... tāpat svešās smadzenēs neierakšos , kur nu vēl svešā domāšanas veidā.


Nu jā - vakar pēc ilgiem laikiem vispār bija... Aij vispār kas bija tas bija... :D