03 July 2011 @ 11:23 pm
 
Tas reizēm liekas fantastiski kā visas lietas sakrīt savās vietās. Kā patiešām milzīgā puzlē - katrs notikums un izvēle ir kā viens ideāli iederīgs gabaliņš dzīves puzlē.
Un ne jau tikai par patīkamajiem notikumiem ir runa. Tie ir arī sliktie un nepatīkamie notikumi, kas liekas nodara vairāk ļauna nekā laba var pēc laika izrādīties ir bijuši vajadzīgi lielajai bildei.
Šobrīd izskatās, ka es aiz savas labās gribas gandrīz iebraucu daudz nepatīkamā situācijā nekā esmu tagad. Bet mani izglāba. [Paldies tev!]

Kā saprast, kad vajag un kad nevajag? Par tām reizēm, kad es klusēju es nōžēloju klusēšanu, kad neklusēju, vēlos, kaut būtu paklusējusi.

Ko nožēlo vairāk izdarīto vai neizdarīto? No vienas puses jau liekas, ka neizdarīto, bet pēc pieredzes šķiet, ka otrādi. Jebkurā gadījumā izdarītais atstāj vairāk sekas nekā neizdarītais.

Reizēm gribas sevi pārvarēt un darīt nevis pasīvi novērot. Bet darīšanas parasti, vismaz man, beidzas daudz negatīvāk nekā vērošana. Laikam jau, ka cilvēki, kas visu laiku ir "aktīvi darboņi" ir pieraduši pie neveiskmēm un, darot visu laiku, piedzīvo arī veiksmes, kas izlīdzina viņu pieredzes pozitīvo un negatīvo bilanci.